es nezinu, vai tie ir gandrīz divi gadi celibāta (masturbēšana neskaitās, ja) vai vienkārši vientulība, vai kaut kas pavisam cits, bet es esmu pamanījusi, ka pēdējo mēnešu laikā arvien vairāk izpaužas tāda pretrunīga tendence. man izmisīgi gribas vienkārši pieskarties cilvēkiem, pofig, kā, iespējams, derētu arī braukšana piebāztā sabiedriskajā transportā, saskaroties ar elkoņiem ar citiem, ja tie cilvēki nesmirdētu vai nebūtu kā citādi nepatīkami. bet, kad es satieku cilvēkus, labus draugus, kuriem it kā varētu pat mesties virsū, bužināties un gramstīties, vienkārši pieplakt blakus, pierušināties, pielipināties, es to nedaru.
es jūtos neērti, needy un tramīgi, man ir bail, ka tad vienā brīdī es vienkārši sākšu raudāt.
gribas sarauties pēc iespējas mazākā kamoliņā un nemaisīties pa kājām.
haha, asara iepilēja tieši krūzītē.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on March 26th, 2013 at 03:33 am
mazohisms, vai.