man ir bēdīgi, ka brālim tomēr arī mazliet nevar uzticēties. es ierodos mājās, un manā gultā ir kaudze netīru segu (thank god, ka vismaz vienu viņš bija atstājis skapī, tīru un joprojām pēc gludekļa smaržojošā pārvalkā), lai gan we've been over and over this, you don't leave a pile of blankets out, kaķu ūdensbļoda acīmredzami nav nevienu reizi izmazgāta since i left (nu, labi, kam negadās, vai ne, nav vēl pat divi mēneši apkārt), un, kas pavisam bēdīgi, divas bumbiņas manā mīlīgajā lampiņu virtenē ir saplacinātas. nemaz nerunājot par to, ka vannasistabas izlietne izskatās tā, it kā kāds tur būtu vēmis pēc vīna vai kaut kā cita sarkana dzeršanas un nepapūlējies normāli izmazgāt, betnulabi, ballītes, vai ne, varbūt tas skaļi nesakot ietilpst mūsu skaļi teiktajā norunā, ka drīkst atstāt izlietnē netīrus traukus un nesūkt grīdas, šie punkti arī ir apzinīgi pildīti, heh. eh. rant over.
visādi citādi ir brīnišķīgi būt mājās un ēst dzērvenes ar vecrīgām. un suns ir dzīvs un laikam pat veseļojas, lai gan izkatās novecojis par 10 gadiem un kustas lēni, kustas gandrīz ar pūlēm, kuš, hosiela, not now atkārtots rentgens atlikts uz vēl kādu laiku, tātad vēl kādu laikuviņa acīmredzami pēc vetārstu domām spēs nodzīvot. un mēs ar tēti runājām par viskiju, un man rīt brokastīs būs zemenes, un es esmu mājās, ai.
šodien pa lidmašīnām/lidostu izlasīju daļēji ļoti garlaicīgu (dažas nodaļas foršas, bet citas vienkārši šausmīgas) 300+lpp akadēmisku grāmatu the iconography of landscape, kas varētu radīt tādu panākumu un pašapziņas sajūtu, bet par spīti tam savā lielajā skapja spogulī izskatos briesmīgi neglīti - visā visumā lielos vilcienos brauc pasažieri nekas nav mainījies. tā tā dzīve paiet. arlabunakti.