man reizēm šķiet, ka man ir pārāk liels deguns. tad es atceros, kā bērnībā, kad reiz urbināju degunu, mamma teica, ka tad nāsis izstaipīsies. un es nevaru nedomāt, ka varbūt tiešām, ja es nebūtu bāzusi pirkstus degunā, esot maziņa, man būtu normāls, smuks deguns :D un visstulbākais, ka es nemaz neatceros, kāpēc to vispār darīju (bāzu pirkstus degunā, that is) un vai man tas patika. atceros tikai konkrētu epizōdi kaut kādā rotaļlaukumā, kad mamma to pateica, un man liekas, ka pēc tam es arī vairs tā nedarīju. vispār, ja tā padomā, es nemaz nezinu, vai pirms tam biju to darījusi. maybe it was a one-time thing. un tad jau nevaru sevi vainot deguna izmēros, haha.
nošķaudīties