sapņoju, ka mēģinu cīnīties pret organizāciju, kuras galvenais mērķis ir nogalināt vismaz 100 000 cilvēku, jo viņi uzskata, ka rīga ir pārapdzīvota un drīz sāks pietrūkt pārtikas. sākotnēji neviens man netic, mēs esam saujiņa aktīvistu, kas mēģina šo novērst, atceros, grupā bija viens pavecāks policists ar skrabiem vaibstiem un sirmiem, plecu garuma matiem, kurā es šīs cīņas laikā samīlējos. tad organizācija ievilināja mūs kaut kādā slazdā, un visa aktīvistu grupa, izņemot mani, tika nogalināta, kas man kaut kādā veidā deva pierādījumus šīs organizācijas eksistencei un kā rezultātā varēju cīņu pret to pacelt valstiskā līmenī. atceros īpaši spilgti vizuāli vienu ainu, kurā stāvu pie mūsu grupas headquarters, kas bija teltī ar plāna dzeltena zīda aizkaru durvīm, pēdējā dzīvā aktīviste, ar kaut kādu lapeli, ko plānoju iesniegt valdībai, rokās un domāju, vai organizācija mani nogalinād pirms paspēsim to atmaskot. skumu pēc sava mīļotā policista un skaidroju drošības dienestiem, ka tā organizācija gaidīs kādu brīdi, kad būs vienuviet sapulcējušies daudzi cilvēki, un tad uzbruks. nez kāpēc bija skaidrs, ka uzbrukums visdrīzāk notiks ziepniekkalnā - sapnī zināju, ka tur jau iepriekš bijušas pāris apšaudes, ir skaidra cilvēku nonāvēšanas "tradīcija'.
sapnī arī redzēju, ko paralēli dara organizācijas vadītāja - ļoti skaista jauna sieviete, par kuru kaut kāds viņas pakalpiņš/miesassargs ļoti raizējās, kad viņa viena pati brauca satikt kādu vīrieti, kas tika identificēts tikai ar iniciāli g. - viņam pat bija limuzīna sēdeklī izgriezts liels burts G. viņa uzvedās tā, it kā būtu ļoti nogurusi, bet apņēmības pilna, kas lika man domāt, ka drīz jau viņi ķersies pie lietas un uzspridzinās vai nošaus kaudzi cilvēku.