baiba diezgan pārliecinoši man apgalvoja, ka bez valodas domāšana neesot iespējama, un minēja visādus savus iemīļotos autorus, kas esot filosofijas megaautoritātes un tā saka, un arī iepriekš kādi draugi-biedri-pionieri ir izteikuši tāda paša virziena idejas, no kā tad es secinu, ka pastāv tāda tendence.

bet nu es arī vairāk sliecos domāt, ka valoda ir tika viens veids, kādā domas strukturēt, un viens no galvenajiem veidiem, kā ar tām dalīties. viens no, manuprāt, neapšaubāmākajiem argumentiem par šo ir tas, ka valoda ir lineāra, bet domāšana nav - cilvēks var pāris sekundēs izdomāt domu, kuru ietvert valodā aizņem ilgu laiku (nu, kā tas piemērs par zemnieku, kurš izejot meža pļaviņā īsā mirklī aptver situāciju un jau ir izdomājis visu, kas tur būtu jādara, lai iekoptu lauciņu, bet lai to visu pastāstītu kādam citam, vajag runāt un runāt)

un arī tas human exceptionalism, kas pamatā šādai dzīvnieku uztverei man liekas apšaubāms un nejauks, i mean, tā ir totāla savu kritēriju universalizēšana, vērtējot dzīvniekus pēc tā, kā viņiem, mūsuprāt, nav (saziņas sistēmas, ko mēs gribētu atzīt par valodu utt) : tad jau tikpat labi var paskatīties uz cilvēkiem ekvivalenti no dzīvnieku "skatpunkta" - ne mēs redzam ultravioleto vai infrasarkano starojumu, ne jūtam zemes elektromagnētisko lauku tā, lai varētu pēc tā orientēties, reāli visai nožēlojami.
kam tur bija tas citāts par "if you judge fish by its capability to climb a tree you will inevitably deem it a failure" vai kaut kā tā.