(brīdinājums: tekstā ir spoileri. ja nu kāds vēl nezina, par ko šī filma ir, hahah.)

šodien beidzot noskatījos. un jāatzīstas, ka jutos izklaidēta, kaut gan man īpaši nepatīk basketbōls. protams, ka šo filmu nevar saukt par šedevru, bet es ļoti labi redzu, kāpēc latviešu skatītājam vulgaris tā varētu patikt pavisam, pavisam ļoti - iedvesmojoši, nacionālo pašapziņu veicinoši, ir pat nost-ar-valdību-kādi-viņi-cūkas elementi, izmantotas visas sporta filmu klišejas (the underdog prevails, katru spēli komanda iesāk puslīdz draņķīgi, bet tad ar lielisku taktisku ideju situāciju apvērš un paveic neticamo, trūkst naudas, gandrīz neviens netic, ka kaut kas izdosies utt) un teju visi stereōtipi par latviešiem - "latvieši: mazi un nabadzīgi", "latvieši: ar dziesmu pa dzīvi", "latvieši: centīgi un strādīgi", "latvieši: kašķīgi, bet grūtībās apvienojas". un pat "latvieši: visam labajam vienmēr ir drūmā un depresīvā puse", jo filma obligāti jābeidz uz melodramatiskas nots, kadrus ar laimīgiem, tautas mīlētiem, panākumiem bagātiem sportistiem apvienojot ar informāciju par to, cik vairāk vai mazāk sūdīgi viņiem viss beidzās, kuru nu karā nošāva, kuru koncentrācijas nometnē, kuru vienkārši atlaida un kam nācās bēgt trimdā.

man katrā ziņā ļoti patika "neuzkrītošais" foreshadowing (jau pirmajā piecminūtē, manuprāt, pilnīgi bez pamata un galīgi neizteiksmīgi kāds ieminas, ka "mēs taču varētu pat uzvarēt") un visādas citādas neveiklas, visai no konteksta ārā lecošas propagandiskas lietas - filmas kā mākslas darba kvalitātei tas un citas ekvivalenti muļķīgas ainiņas, protams, ir mīnuss, bet man tas viss likās vienkārši mīlīgi. bet varbūt tas tikai tāpēc, ka man bija nepiedienīgi labs garastāvoklis. jo sevišķi man patika vieta, kur komandas treneri izkliedz domas, kas sildītu jebkura mūsdienīga patriōta sirdi - "R.D.: kas tā par valsti, ko mēs te pārstāvam, ka valdība nevar mums pat normālus kreklus nopirkt!!!!!!111oneone V.B.: mēs esam tā valsts, tu, es, komanda, etc etc, valdība lai iet uz poda!" (citāts diez vai 100% precīzs, bet noteikti ir tuvu, un doma tāpat saprotama(un sūtīšana uz poda gan tur tiešām bija, to es neizdomāju)).
filma mēģina spiest uz visām pareizajām pogām, lai liktu skatītājam justies lepnam un iedvesmotam (kas vispār, šķiet, latviešu filmām nav raksturīgi, un nav jau arī brīnums, gaumīgi un ne-banāli kaut ko tādu izdarīt ir ļoti sarežģīti, un arī te, protams, nav izdevies, bet centieni ir..labi, ne apsveicami, bet liek man domāt par rōzā plīša ponijiem vai kaut ko tādu. laikam atkal jāsaka - mīlīgi.), un ja es būtu septiņgadīgs bērns vai pensionāre bez rūgtuma pret visu pasauli (nemēģinu pateikt, ka manī ir kaut kāds rūgtums pret visu pasauli, vienkārši ir tāda pensionāru grupa, kam tā ir, un tiem jau nekas nepatīk), tad tas arī būtu nostrādājis.

tētis pēc filmas teica, ka viens no šīs filmas labākajiem aspektiem ir tas, ka tajā tik liela daļa atveltīta vienkārši pašu basketbōla spēļu rādīšanai, un es viņam totāli piekrītu. viņš minēja, ka tas saistāms ar to, ka spēles iestudētas tiešām labi un izskatās pēc īsta basketbōla, un tajās neparādās dialōgu ainām raksturīgais stīvums un aktieru pārspīlētais, teatrālais tēlojums. es vēl gribētu atzīmēt, ka spēļu komentētāju ātrais un aizrautīgais stāstījums spēļu laikā padara šīs ainas dinamiskas un pat aizraujošas - ir jākoncentrē uzmanība, lai uztvertu teikto, ātrā runāšana rada tādu kā rush, un, kad pēc neveiksmīga LV komandas metiena bumba atsitas pret groza malu, pat es saraujos un jūtu tādu zināmu spriedzi, gaidot, vai iekritīs grozā - viss tikai pateicoties tam, KĀ (aizrautīgi un gandrīz aizelsušies) runā komentētāji, jo saturs tur bieži bija reāli smieklīgs un izcēlās ar tādām spārnotām frāzēm kā "basketbōls ir lieliska spēle", "šveices komandas taktika strādā kā šveices pulkstenis" (diemžēl frāzi "šveices komandas spēle ir tik asa kā šveices nazis" tā arī nesagaidījām), "bez bumbas punktus nevar iegūt" un "basketbōls ir foršs". tāds zirgu vārdotāja efekts. viltīgi.

kopumā jāsaka, ka man liekas, ja šo filmu nemēģina uztvert kā pretenzijas uz māksliniecisku devumu, bet vienkārši kā tādu cāļa zupu nošņurkušā latvieša dvēselei, tādu liegu pašapmierināšanos, gremdējoties retajos vēsturiski pamanāmajos pagātnes sasniegumos, tad to var atzīt par izdevušos.