šodien uzzināju, ka, izrādās, man ir agrākas atmiņas, nekā domāju (tb atmiņa, ko visu mūžu esmu asociējusi ar mūsu ģimenes otro dzīvesvietu, patiesībā ir no pirmās, kur dzīvojām līdz manam mazliet-vairāk-nekā-divi-gadi vecumam) un ka tad, kad es biju jaundzimis bēbis, mūs ilgi nelaida laukā no slimnīcas tāpēc, ka es nevis vienkārši biju tizla un vārga, bet man bija (arī) asinsizplūdums smadzenēs, vīī!

uzreiz gandrīz tāda sajūta, ka jau dzīvē kaut ko esmu sasniegusi, haha. vai arī nē.

vēl es uzzināju, ka viena meitene no bērnības, ko es vienmēr esmu atcerējusies kā maiju, patiesībā esot saukusies santa. nu, mūžu dzīvo, mūžu uzzini par kļūdainām atmiņām.

also, mati beidzot sasnieguši atkal puslīdz ērtu garumu. ar to arī sevi apsveicu!