dzīvā mūzika, kas izpaudās kā viens onkulis ar puspliku galvu un sintezatōru, piešķīra liepājas ballītei īpašu smeķi. mesties kaut kādā ārprātīgā pus-tautiskā pus-nekoordinētā dejā kopā ar saviem dziedambiedriem ir tāda kā īpaša pieredze, ko lai citu saka. tas ir tas īsais brīdis, kad varbūt arī pazūd tā tīri koleģiālā sajūta, kad ir taču vienalga, kurš ir kurš, jo mūs visus vieno tas trakais onkulis ar savu sintezatōru, kad visi viens otram dod rokas un lec tiem citiem līdzi, un bez limita mētājas ar smaidiem un zīmīgiem un nezīmīgiem skatieniem, un pat es varu saprast, kāpēc tas visiem šķiet tik svarīgi, un pat man uz mirkli viss nav vienalga.

varbūt man tiešām jāiet dejot. tautas dejas or somethinganything.