pie manas mājas durvīm šobrīd pilnā nopietnībā guļ kāds vīrietis, tajā pusē, kur miskaste. un, kad es to ieraudzīju, mana pirmā doma bija - vai man nav kāda lieka un nevajadzīga auduma gabala vai segas? viņu taču vajadzētu apsegt. un tikai tad es iedomājos par to, ka viņš nemaz neizskatās tik mazapģērbts un ka viņš smird, un ka tā sega nekad vairs pie manis neatgrieztos un tamlīdzīgi.

un agros rītos kā šis ir patiešām, patiešām pareizā gaisma un vis pārējais. burbuļi ir vienkārši tik lieliski, un es pat nejūtos tik vientuļi, cik parasti, kad vadāju suni, es tikai jūtos kā vienīgais cilvēks zemes virsū.