like wtf, superīgi sapņi.
1)this one was really like a film:
es sapnī biju jaunākais brālis vecākam brālim, un mums bija uzticēts noorganizēt cilvēku lēkšanu no mājas jumta, lai savāktu pietiekamu svaru (? no idea what that meant). mums bija tāda liela māja, kurai gar ārsienu aprasojušas, bradājumvietām raksturīgas trepes, pa kutrām bija jārāpjas, lai tiktu uz lekšanas vietu. es organizēju grafiku tiem cilvēkim, kad būs jālec (visu nakti ik pa kkādam intervālam), un pats galvanais lēcējs bija pasūtītāja brālis, kurā laikam bij ratiņkrēslā, nez, tāpēc bij sarunāts, ka mēs ar brāli viņam palīdzēsim, kad pienāks viņa kārta (pēdējais,laikam) un viņš mūs pasauks. tā nu es pieskatu procesu,gaidu, kad sauks, bet šis kā nesauc tā nesauc, un tikai zem durvīm šķirbā gaismiņa - tā ka nomodā it kā ir. paskatos pulkstenī - septiņi no rīta. jāveic itkā tā lekšana bij pa tumsu, lai kaut kas to neievēro.
nākamā aina - mēs ar brāli guļam viesnīcā lielā lielā gultā (nē, nekā incestuāla), un kāds brutāli dauzās pie durvīm. brālis atver, es pieskrienu, un tur ir tie mūsu pasūtītāji. izejam gaitenī. viens no tiem saka: "so it is as i thought. i'll have to kill him." par mani. mans brālis ar tādu izmisīgu izteiksmi saka "no! kill me, but not mine!" (vnk tāds citāts, argh), tie pasūtītāji viņam sāk skaidrot ka "we have to collect an equivalent life for a life" (ar to acīmredzot domājot, ka tas pasūtītāja brālis tāpēc, ka nenoleca, ir miris). tad brālim aiz muguras pa durvīm iznāk mūsu māte (dīvaini jauna gan, nez kādēļ, ļoti glīta tumšmate) ar tikko izmazgātiem matiem, kurus slauka dvielī, tērpta sarkanā rītakleitā un kko prasa. pasūtītājs iešauj viņai galvā divreiz, viņa izmet dvieli no rokām, sāk zvāroties (stulbs vārds. izskatījās tas katrā ziņā dabiksi un graciōzi), mēs ar brāli sākam kaut ko kliegt, tad pasūtītājs iešauj arī man. es nokrītu uz grīdas, galva permanenti pagriezta pa labi, nevaru pakustināt, skatos uz pasūtītāju un brāļa kājām, tad manā redzeslaukā nokrīt māte, no deniņiem pār vaigu tek asins straumīte, viņas ķermenis raustās, viņa pagriež galvu pret mani un skatās uz mani ar platām, nekustīgām acīm (nezkāpēc raustās tikai ķermenis), un manā galvā riņķo domas - is she dying? am i dying? she shouldn't die! un tad viss tā izblurrojas, es zaudēju samaņu. un, quite likely, pamostos.
2) kaut kāds skolas pasākums, kurš notiek blakus izgāztuvei, kur mēs ar ritu dzērām alu, es dāvināju sk. zeimanim no izgāztuves izvilktu kaut kādu bunkurtelefōnu kastē, kurā nezkāpēc bija arī citas lietas, kuras es tad brutāli rāvu no tās ārā, kad biju jau uzdāvinājusi viņam kasti. tur bija ļoti randomizēti cilvēki (piemēram, kristaps ar spīdīgām saulesbrillēm nezkāpēc) un ārkārtīgi dīvaini apstākļi, un tas viss bija tik haōtiski, ka grūti atstāstīt. ballīte, gah - vazājāmies pa to izgāztuvi, pārkrāmējām mantas tur, dzērām alu un vīnu no glāzēm un kausiem - tāda kā skolas ekskursija of a kind ar ne ļoti daudziem cilvēkiem. un tad mēs ar ritu braucām prom ar mašīnu, un rita teica, ka viņa jau ir izdzērusi tikai piecus alus, tas jau nekas, ka viens par daudz, līdz mājām mēs tiksim.
3)mēs ar noru ejam pa ielu, ir tāds krēslains, pēkšņi ieraugām, ka vienā logā ir ārkārtīgi savāds, mirgojošs apgaismojums - sarkanbaltsarkans. stāvam un skatāmies, un pēc mirkļa notiek kaut kas vēl dīvaināks - no blakus mājas uz šo logu parādās gaismas stars, arī sarkanbaltsarkans, bet tāds tākā tas krāsojums, kas parasti uz lentēm, kuras paredzētas norobežošanai, un izskatās, ka tās krāsainās strīpas kustētos, nu, tākā slīdētu uz priekšu. tākā visādos ziemsvētku rotājumos. no sākuma es iedomājo,s ka varbūt tam, kurš sūta strau, ir apriebies tas mirgojošais logs, un viņš vēlas tam izrādīt savu nepatiku; pēc tam,kad pamanu, ka tās strīpas kustas, iedomājos, ka tā varbūt ir kkāda īpaša komunikācijas sistēma, kā morzes kōds, tikai citādāk.
aiz lielas intereses par šo ļoti dīvaino lietu mēs nosakām, no kura loga tas nāk, un tas izrādās logs pirmajā stāvā, so mēs, daudz nedomādamas, ejam klāt, ieraugām, ka to staru kontrolē tāds visai izskatīgs vīrietis, un lienam pa logu iekšā. nu lūk, tur mēs viņam prasām,kāpēc viņš tā dara utml. viņš stāsta kaut ko, ka tas ir interesanti, mēs tikmēr esam sakrāmējušas uz viņa galda savas mantas (?nemaz neatceros, vai mums tās bij visu laiku), es esmu sataisījusi sviestmaizi, kad sāk skanēt policijas sirēnas. vīrietis no sākuma tam nepievērš uzmanību, bet es palūkojos pa logu un redzu, ka stars vēl ir turpat un saprotu, ka policiju visticamāk ir izsaucis kāds, kurš grib, lai šo staru aizvāc. kad policistu sirēnām pievienojas viņu balsis, vīrietis metas ārā pa durvīm. mēs ar noru tikmēr ēdam sviestmaizes. tade pēkšņi man ienāk prātā, ka, gadījumā, ja vīrietis neieskrien policijai rokās, bet kaut kādā mistiskā veidā izbēg, viņi atnāks uz šo dzīvokli, atradīs mūs un nospriedīs, ka esam vainīgās! tā nu mēs tur fiksi krāmējām tās mantas ar domu, ka jābēg pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies, tad nāk atskārsme, ka to nevar, ka mūs tur ieraudzīs, pa durvīm iet bail, ja nu tur arī policija, beigās mēs laikam izlēmām vienkārši gaidīt un ticēt, ka mums ticēs un nevainos (ap šo daļu es jau modos augšā, so it's all blurred)
1)this one was really like a film:
es sapnī biju jaunākais brālis vecākam brālim, un mums bija uzticēts noorganizēt cilvēku lēkšanu no mājas jumta, lai savāktu pietiekamu svaru (? no idea what that meant). mums bija tāda liela māja, kurai gar ārsienu aprasojušas, bradājumvietām raksturīgas trepes, pa kutrām bija jārāpjas, lai tiktu uz lekšanas vietu. es organizēju grafiku tiem cilvēkim, kad būs jālec (visu nakti ik pa kkādam intervālam), un pats galvanais lēcējs bija pasūtītāja brālis, kurā laikam bij ratiņkrēslā, nez, tāpēc bij sarunāts, ka mēs ar brāli viņam palīdzēsim, kad pienāks viņa kārta (pēdējais,laikam) un viņš mūs pasauks. tā nu es pieskatu procesu,gaidu, kad sauks, bet šis kā nesauc tā nesauc, un tikai zem durvīm šķirbā gaismiņa - tā ka nomodā it kā ir. paskatos pulkstenī - septiņi no rīta. jāveic itkā tā lekšana bij pa tumsu, lai kaut kas to neievēro.
nākamā aina - mēs ar brāli guļam viesnīcā lielā lielā gultā (nē, nekā incestuāla), un kāds brutāli dauzās pie durvīm. brālis atver, es pieskrienu, un tur ir tie mūsu pasūtītāji. izejam gaitenī. viens no tiem saka: "so it is as i thought. i'll have to kill him." par mani. mans brālis ar tādu izmisīgu izteiksmi saka "no! kill me, but not mine!" (vnk tāds citāts, argh), tie pasūtītāji viņam sāk skaidrot ka "we have to collect an equivalent life for a life" (ar to acīmredzot domājot, ka tas pasūtītāja brālis tāpēc, ka nenoleca, ir miris). tad brālim aiz muguras pa durvīm iznāk mūsu māte (dīvaini jauna gan, nez kādēļ, ļoti glīta tumšmate) ar tikko izmazgātiem matiem, kurus slauka dvielī, tērpta sarkanā rītakleitā un kko prasa. pasūtītājs iešauj viņai galvā divreiz, viņa izmet dvieli no rokām, sāk zvāroties (stulbs vārds. izskatījās tas katrā ziņā dabiksi un graciōzi), mēs ar brāli sākam kaut ko kliegt, tad pasūtītājs iešauj arī man. es nokrītu uz grīdas, galva permanenti pagriezta pa labi, nevaru pakustināt, skatos uz pasūtītāju un brāļa kājām, tad manā redzeslaukā nokrīt māte, no deniņiem pār vaigu tek asins straumīte, viņas ķermenis raustās, viņa pagriež galvu pret mani un skatās uz mani ar platām, nekustīgām acīm (nezkāpēc raustās tikai ķermenis), un manā galvā riņķo domas - is she dying? am i dying? she shouldn't die! un tad viss tā izblurrojas, es zaudēju samaņu. un, quite likely, pamostos.
2) kaut kāds skolas pasākums, kurš notiek blakus izgāztuvei, kur mēs ar ritu dzērām alu, es dāvināju sk. zeimanim no izgāztuves izvilktu kaut kādu bunkurtelefōnu kastē, kurā nezkāpēc bija arī citas lietas, kuras es tad brutāli rāvu no tās ārā, kad biju jau uzdāvinājusi viņam kasti. tur bija ļoti randomizēti cilvēki (piemēram, kristaps ar spīdīgām saulesbrillēm nezkāpēc) un ārkārtīgi dīvaini apstākļi, un tas viss bija tik haōtiski, ka grūti atstāstīt. ballīte, gah - vazājāmies pa to izgāztuvi, pārkrāmējām mantas tur, dzērām alu un vīnu no glāzēm un kausiem - tāda kā skolas ekskursija of a kind ar ne ļoti daudziem cilvēkiem. un tad mēs ar ritu braucām prom ar mašīnu, un rita teica, ka viņa jau ir izdzērusi tikai piecus alus, tas jau nekas, ka viens par daudz, līdz mājām mēs tiksim.
3)mēs ar noru ejam pa ielu, ir tāds krēslains, pēkšņi ieraugām, ka vienā logā ir ārkārtīgi savāds, mirgojošs apgaismojums - sarkanbaltsarkans. stāvam un skatāmies, un pēc mirkļa notiek kaut kas vēl dīvaināks - no blakus mājas uz šo logu parādās gaismas stars, arī sarkanbaltsarkans, bet tāds tākā tas krāsojums, kas parasti uz lentēm, kuras paredzētas norobežošanai, un izskatās, ka tās krāsainās strīpas kustētos, nu, tākā slīdētu uz priekšu. tākā visādos ziemsvētku rotājumos. no sākuma es iedomājo,s ka varbūt tam, kurš sūta strau, ir apriebies tas mirgojošais logs, un viņš vēlas tam izrādīt savu nepatiku; pēc tam,kad pamanu, ka tās strīpas kustas, iedomājos, ka tā varbūt ir kkāda īpaša komunikācijas sistēma, kā morzes kōds, tikai citādāk.
aiz lielas intereses par šo ļoti dīvaino lietu mēs nosakām, no kura loga tas nāk, un tas izrādās logs pirmajā stāvā, so mēs, daudz nedomādamas, ejam klāt, ieraugām, ka to staru kontrolē tāds visai izskatīgs vīrietis, un lienam pa logu iekšā. nu lūk, tur mēs viņam prasām,kāpēc viņš tā dara utml. viņš stāsta kaut ko, ka tas ir interesanti, mēs tikmēr esam sakrāmējušas uz viņa galda savas mantas (?nemaz neatceros, vai mums tās bij visu laiku), es esmu sataisījusi sviestmaizi, kad sāk skanēt policijas sirēnas. vīrietis no sākuma tam nepievērš uzmanību, bet es palūkojos pa logu un redzu, ka stars vēl ir turpat un saprotu, ka policiju visticamāk ir izsaucis kāds, kurš grib, lai šo staru aizvāc. kad policistu sirēnām pievienojas viņu balsis, vīrietis metas ārā pa durvīm. mēs ar noru tikmēr ēdam sviestmaizes. tade pēkšņi man ienāk prātā, ka, gadījumā, ja vīrietis neieskrien policijai rokās, bet kaut kādā mistiskā veidā izbēg, viņi atnāks uz šo dzīvokli, atradīs mūs un nospriedīs, ka esam vainīgās! tā nu mēs tur fiksi krāmējām tās mantas ar domu, ka jābēg pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies, tad nāk atskārsme, ka to nevar, ka mūs tur ieraudzīs, pa durvīm iet bail, ja nu tur arī policija, beigās mēs laikam izlēmām vienkārši gaidīt un ticēt, ka mums ticēs un nevainos (ap šo daļu es jau modos augšā, so it's all blurred)
nošķaudīties