tieši ārpus dzīvojamā ciematiņa, tikko iekšā parkā ir tāds slepens mūra sienas apjozts dārziņš, ne dārziņš ar soliņiem, puķēm un egli vidū
man ļoti patīk taka tajā vecajā un ne tipiski-pār-mēru-sakoptajā parka daļā, bilde gan tāda tizli izplūdusi, īsti nesaprotu, kā man tāda sanāca. turpat netālu, ja iet pa taku tālāk un neiegriežas parka moderni sakoptajā daļā, var nonākt pie upes (river don), kur ir jauki
turpat netālu ir arī kaut kāda baznīca ar kārtējo kapsētu (kopā esmu šeit redzējusi jau piecas kapsētas, vai varbūt četras, iespējams, ka divas ir viena, tikai ielas sadalīta), un paejot tai garām, vēl lieliski, veci, kroplīga paskata koki, par ko esmu sajūsmā
brīnišķīgā veco koku parka daļa gan nav mūžīga, un takas galā paveras skats uz šādu parka dārzu - nav jau slikti, bet man tā mežonīgākā daļa patīk labāk.
tā kā es zināju aptiveni kurā virzienā ir jūra, bet tikai vienu tādu skaidri atmiņā palikušu asfaltētu ceļu uz to, līdz kuram man tā īsti negribējās iet, tad es vienkārši devos jūras virzienā pāri zaļiem laukiem, futbōllaukumiem un tamlīdzīgām lietām, tad gan mani apturēja golfa laukums, kuram nācās apiet apkārt
es vārda vistiešākajā nozīmē dzinos pakaļ varavīksnei, kuru ieraudzīju jau izejot futbōllaukumā, un kura pārvietojās man pa priekšu. iešana apkārt golfa laukumam mani noveda uz pazīstamā kalna, kurā izvietotas radošas brīdinājumu zīmes
knapi izdevās varavīksni noķert, nonākot pie jūras, pirms tā pavisam pazuda
pie jūras cilvēki skraidināja suni un varēja redzēt panorāmas ratu no lieliskā atrakciju parka, kurā ir šizofrēniskais karuselis
atceļā mazliet pablandījos pa ostu, atrodot jaukas rūsainas lietas, un tad jau gar visām tām pašām kapsētām devos atpakaļ "mājup"