iegāju rimi, kur bija sarunāts satikt mammu, kas šodien kkādu eksāmenu (šaubos, ka pat viņa pati spētu pateikt, kā īsti sauca priekšmetu, kurā tika eksaminēta, vismaz līdz šim nevienu reizi nav varējusi :D) veiksmīgi nolikusi, iegūstot atzīmi 7, lai varētu kolektīvi sapirkt kādus produktus, ar ko šo atzīmēt. tad es ieraudzīju apelsīnus, un, daudz nedomādama, paņēmu vairākus.

fast forward uz brīdi, kad ierodos mājās: pirmkārt, protams, kā jau lielākoties pēdējā laikā, kopš mani vajā suns-varētu-būt-nomiris sajūta, es iegāju guļamistabā un pārbaudīju viņai pulsu (nu, labi, vienkārši noglaudīju galvu, tādējādi aptaustot, vai ir vēl silta un kustas), tad iebāzu saldētavā jūras produktus, un tad, ō, tad es nomizoju apelsīnu. un es nezinu, kāpēc, bet pēc pirmās šķēlītes iebāšanas mutē man likās, ka es tūliņ vienkārši aiz laimes nokritīšu vēkšpēdus, tas bija vienkārši satriecoši, tā garša, es neatceros, kad pēdējo reizi kāds pārtikas produkts būtu atstājis uz mani tādu iespaidu, tas bija lieliski. interesanti, ka veikalā es vēl nekādu tādu īpašu craving nejutu, vienkārši likās, ka gribas kādu augli, un apelsīni pirmie bija pievērsuši manu uzmanību. šis man mazliet atgādina manas attiecības ar āboliem, reti kad man ir tāda sajūta, ka gribas ābolu (izņemot cietus, skābenus un vēl visai negatavus ābolus, bet tos jau var dabūt tikai laukos un arī ne vienmēr), bet gandrīz vienmēr, kad viena vai otra iemesla dēļ es ēdu ābolu, jūtos pārsteigta, cik tas ir garšīgs.