man mēdz likties, ka es nomiršu nevis no plaušu, krūts, dzemdes kakla, aizkuņģa dziedzera, resnās zarnas vai kāda cita vēža vai infarkta, vai irōniska insulta brīdī when somebody insults me, vai plaušu karsoņa, vai durtas brūces sirds apvidū, vai šautas brūces galvā, vai vienkārši no vecuma, vai bada, kad būšu apmaldījusies kādā svešā mežā un apēdusi visas atrodamās vardes un piparmētras, vai saindēšanās ar ogām vai sēnēm tās pašas apmaldīšanās laikā, vai saulesdūriena brīvdienās kādā nepiedienīgi siltā zemē, vai slīkšanas (vai slīcināšanas) rezultātā, vai autōavārijā, piemēram, paslīdot uz ledus, pirms šķērsot kādu nelielu privātmājas piebraucamo ceļu, kā rezultātā kāds neko ļaunu nemanošs ģimenes tēvs atpakaļgaitā pārbrauks tieši pāri manai galvai, vai izkrītot pa logu, vai no narkōtiku pārdozēšanas cienījamā vecumā, pēc tam kad būšu saderējusi ar mazbērniem, ka i can hold more than you, vai no trakumsērgas, vai mežonīgu pērtiķu bara uzbrukumā, vai no nieru mazspējas, bet gan no bailēm. vēl man mēdz likties, ka es neesmu gļēvule tieši tāpēc, ka man tik bieži ir tik bailīgi.