pieteicos uz vietu kopmītnēs. lētākā opcija sevī ietver pārvākšanos uz citurieni kaut kad februārī remonta dēļ, bet vienalga, ja var ietaupīt 15 mārciņas nedēļā, esmu ar mieru pārvākties kaut vai katru mēnesi. nav jau tā, ka es grasos baigi pieķerties kaut kādai sīkai istabelei, kur jādzīvo tikai gads, zinot, ka mājās mani gaidīs mans lieliskais dzīvoklis.

tomēr viss šis manī rada jauktas emōcijas. man ir ļoti žēl suņa. var redzēt, ka viņa nepriecājas par manis ilgstošu prombūtni, tagad, kad esmu tikko atgriezusies, staigā pa dzīvokli pakaļ un izskatās noskumusi, kad es eju ārā pa durvīm kaut vai, piemēram, uz veikalu. līdz šim ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi konstanti projām no viņas, ir bijis apmēram mēnesis, kad biju nometnē, kad man bija padsmit gadu. es gan, protams, ceru uz regulāru nedēļasnogalēšanu (hehe) mājās, izmantojot tēta sakrātos punktus, par kuriem pirkt bezmaksas biļetes, bet tik un tā, būs dīvaini nevest ārā suni. ar suni jau nevar arī skype parunāties. vispār nekā nevar likt sunim saprast, ka man viņas arī pietrūkst un tā, tas ir diezgan briesmīgi. es ceru, ka viņa nesāks mani ienīst visas šīs mācību lietas dēļ.

par šo domājot, kļūst kaut kā mazliet neomulīgi. jādzer alus, un jānoskatās beidzot kāda priecīga filma.