soļojot ar suni uz mājām no pieturas pēc katrīnas, kas gādīgi pieskatīja zvērus manā prombūtnes laikā, pavadīšanas, iedomājos, ka jāsazinās ar robertu par iespējamību/neiespējamību ko saplānot nedēļas nogalei, un atcerējos, ka šonakt sapnī zvanīju viņam no golden, kur notika kaut kāda auzu pārslu balle, un apkārt staigāja meitenes, pārģērbušās par zemenēm
principā brauciens bija jauks, ja neskaita 1)issues ar mammu 2)to lidostas streiku. bet arī no šī savs labumiņš, kad tētis sēdēja mūsu numuriņā, mēģinot tur saorganizēt citu mājāsnokļūšanas veidu, beidzot izdevās atkārtoti parunāt par to, ka neviens no mums nav kvalificēts, lai risinātu mammas psiholoģiskās problēmas, kas nāk komplektā ar ms, un ka vajag tomēr profesionāli - piemēram, pašu mammu aizšķūrēt pie kāda psihologa, bet, ja tas nav iespējams, jo viņa atsakās un nav pierunājama, tad iet pašiem, lai varam iemācīties/saprast visadekvātākos rīcības veidus, kurus lietot mums, un kā pašiem nejusties no tā visa kaut kā pārāk nomācoši ietekmētiem. vislabāk jau būtu i to, i to. bet nu redzēs, kā būs.
es jau, galu galā, tagad varēšu mazliet no šī visa uz apmēram gadu puslīdz abstrahēties, aizbēgot prom, hahahahaha.
gandrīz visu man piederošo drēbju (to, kas nav kumodē) beidzot-skapī-likšanu gan laikam atlikšu uz rītu, viņu ir pārāk daudz, un man gribas vienkārši pabaudīt atrašanos mājās. varētu pilnīgi izcept kādus kēksiņus vai kaut ko citu gāāāārdu.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on July 23rd, 2012 at 08:04 pm
home, sweet home