ceļojums sākās vienkārši izcili - mamma nespēja aiztaisīt somu, un tā vietā, lai ļautu man palīdzēt, sāka somu brutāli purināt un kliegt, ka viņai vispār to koferi nevajag, un kāpēc viņai vispār kaut kur jālido. kad mēģināju novērst somas saplīšanu un viņu nomierināt, mamma apmēram 2min no vietas, neapstājoties, siekalām un puņķiem šķīstot uz visām pusēm, kliedza, lai es "eju nost" un raustīt mani aiz pleciem, līdz atnāca tētis, viņa visu izmeta no somas un ierosināja viņas lietas salikt plastmasas maisiņā. beigās, protams, viss atrisinājās, salikām tās mantas mugursomā (un izrādījās, ka viņa, kas prasīja tētim, vai mana un brāļa zobu pasta (100ml) gadījumā nav par lielu, pati bija maisiņā iebāzusi milzīgu šampūna pudeli, lai arī gandrīz tukšu) un aizbraucām, bet tas viss ir tik skumji, tas kliedzošais, histēriskais stāvoklis, tā nav mana mamma, tā nevar būt. tā ir tikai slimība, to es sev atkārtoju, bet tas tāpat ir drūmi

bet es visvairāk dusmojos uz abiem pieaugušajiem vīriešiem, tēti un brāli, kas dzīvo ar viņu kopā - pat es savu somu saliku jau vakar. zinot, kā mamma uzvedas, kad uztraucas, viņi taču varēja ierosināt, lai viņa arī saliek jau vakar, vismaz lielāko daļu. es likšu viņiem tā darīt, kad brauksim uz islandi. šis bija pārāk nepatīkami.