man ir skapis (tukšs), sakārtota soma (pilna) kārtējam māju pametienam, tas ir tik dīvaini, kā kopš jūlija gandrīzvidus ir sanācis - trīs dienas prom, divas mājās, trīs dienas prom, divas mājās, un atkal jau prom uz kārtējām trīs, nē, šoreiz gandrīz četrām dienām, man patīk tas, ka šādi var atkal un atkal piedzīvot to atgriešanās sajūtu īsā laikā, man patīk tas atvieglojums, atslēdzot durvis, nometot mantas turpat pie durvīm, tāpat nometot čupiņā arī sandales un ceļa drēbes, noglaudīt zvērus, pārbaudīt, vai viņiem ir ūdens, noskalot seju, iegāzties šķērsām gultā

protams, vienmēr tā tik precīzi nevar, kad ierodies kopā ar biedriem vai arī kāds ir mājās, jo pieskatījis dzīvniekus, tad īsti ar izģerbšanos nesāksi, bet tas tāpat vienmēr pienāk, vienmēr tas brīdis, kurā var, tik viegli jūtoties, stāvēt viena pati kaila lielās istabas vidū un nopūsties, tā sentimentāli un mājīgi nopūsties, it kā izbrīvējot vairāk vietas, kur ievilkt māju gaisu

un vēl - šodien mani pleci smaržo pēc auzu pārslām