Krivade: Jautājums Ivaram, kā mēs varam noteikt, no kura brīža sakas cilvēks, no kura brīža ola kļūst par cāli. Un galu galā, kā mēs drīkstam censties ierobežot un pārtraukt grūtniecību, ja uz spēles ir likta cilvēka dzīvība. Šis cilvēks būs laimīgs arī nabadzīgs, kurš piedzīvos....

Neiders: Tās visas ir spekulācijas, ko viņš piedzīvos.

Krivade: Bet mēs viņam atņemam iespēju.

Neiders: Ja es iznīcina mālu pikuci vai sasitu driskās granīta gabalu, es iznīcinu iespēju, ka taps skulptūra, bet es neiznīcinu skulptūru, jo tās vienkārši vēl nav..

Krivade: Tad tu salīdzini embriju ar māla pikuci.

Neiders: Nē, es nesalīdzinu. Mums vienkārši ir jāskatās uz analoģijām, kā mēs runājam un domājam citos gadījumos. Citādi mēs atkal iegrūžam sevi jēdzieniskās lamatās. Es varētu teikt – es esmu laimīgs, ka mana mamma neizdarīja abortu. Vai – es esmu laimīgs, ka tad, kad es tiku ieņemts, mans tētis nebija aizbraucis komandējumā, jo tad pavisam vienkārši manis nebūtu. Ja viņš būtu aizbraucis komandējumā, es šeit nesēdētu. Taču to es varu teikt tikai tad, kad es šeit sēžu. To es nevarētu teikt tad, ja mans tētis būtu aizbraucis komandējumā. Ko es gribu teikt– tas ir maldīgs tēls, ka it kā varu no malas palūkoties vienlācīgi uz divām iespējamām pasaulēm un pateikt, ka tā, kurā esmu es ir labāka par to, kurā manis nav. Tas ir maldīgs tāpēc, ka šī iztēles vingrinājuma nosacījums ir mana eksistence. Un tādā gadījumā mums var šķist, ka man palaimējās, ka, piemēram, mans tēvs netika nosūtīts komandējumā uz citu pilsētu vai ka mana māte neizdarīja abortu. Tomēr jāpatur prātā, ka šādi apsvērumi ir iespējami tikai retrospektīvi, proti, pēc tam, kad mēs jau eksistējam kā būtnes ar noteiktām spējām un interesēm. Embrijam šādas intereses piedēvēt nevar. Bet pie noteiktiem nosacījumiem embrijs izveidosies par būtni ar šādām spējām un interesēm. Protams, jautājums par to, kurā brīdī mēs sakām, ka, lūk, šeit ir robeža un šai būtnei pienākas tādas pašas tiesības – ja reiz mēs runājam tiesību valodā -, kādas ir ikvienam cilvēkam, ir strīdīgs. Un šobrīd šīs diskusijas jau sāk atgādināt sholastiķu strīdus. Bet ja man vajadzētu uz šo jautājumu atbildēt īsi, tad es teiktu, ka es sliecos piekrist tiem, kas uzskata, ka par cilvēka rašanos mums būtu jārunā līdzīgi, kā tiek runāts par cilvēka nomiršanu. Arī tas ir graduāls process, tomēr mūsdienās ir plaši pieņemts uzskatīt, ka smadzeņu nāve ir robeža, kad mēs personu varam uzskatīt par mirušu. Līdzīgi arī cilvēka rašanos vajadzētu saistīt ar to, kādas funkcijas spēj veikt smadzenes attiecīgā attīstības stadijā.

(lasīt visu)