sola gan lietu un pērkona negaisu, bet tas arī ir forši. lietus aiz loga, kāds dzēriens glāzē, lauku mājas smarža, kāda grāmata, filma, skyrim vai runāšanās, vienalga, viss būs jauki, es ceru.

arī lietotājbildītē esmu redzama minēto lauku pagalmā. šī bilde man ļoti cieši asociējas ar prieku.

mana mamma, kuras bērnības mājas tās ir, uz turieni vairs nekad nebrauc, saka, ka esot drūmi. nu, jā, ir jau tā māja puspamesta, neviens pastāvīgi nedzīvo, tikai pieskatītājs nosacīti kopj, priekšnams dalās nost no mājas, laukus, kur kādreiz auga kartupeļi un mēs ar brāli un māsīcu lasījām kolorādo vaboles (nu, viņu kāpurus tomēr patiesībā laikam, ja tagad visu pareizi saprotu, bet mēs bijām mazi, un mums teica, ka tās ir vaboles), lielākoties pilnībā pārņēmuši latvāņi, arī ogu krūmi un ābeles ieauguši zālēs. bet vienmēr iepriekš klāt tikt ir varēts, un man tomēr vienmēr vēveros ir kaut kā patīkami, es tur jūtos ļoti brīvi. tagad tikai jāmēģina uzminēt vai tad, ja es gulēšu bēniņos uz matrača, man pa nakti pār seju skraidīs žurkas vai neskraidīs.