labās ziņas ir tādas, ka mana māte beidzot piezvanīja savam haltūrmeistaram, un viņš šodien ieradīsies veikt mērījumus, lai man beidzot būtu elementārs skapis, ko dažs labs nevar izdarīt jau gadiem ilgi. sliktās ziņas ir tādas, ka mana māte arī bez iepriekšējas saskaņošanas ar mani viņam pateica, ka es pagatavošu pusdienas. protams, tas būs brīnišķīgi - ne vien ir jāļauj kaut kādam svešiniekam nākt manās mājās, bet arī jāsakārto te kaut kāda iespēja viņam piebāzt māgu. ņemot vērā, ka man te nav ne galda, ne krēslu, vecis varētu justies mazliet nekomfortabli, galu galā, nav jau viens no maniem draugiem, kas saprot priekšrocības sēdēšanai uz grīdas vai spilvenkrēsla. lai gan man patīk gatavot ēst, šis mani apgrūtina, man negribas domāt, kā darīt small talk ar kaut kādu cilvēku, ko es nekad mūžā neesmu redzējusi, bet ja viņš te ēdīs, nebūs nekāda veida, kā no tā izbēgt. un viņš droši vien bolīsies apkārt, kā jau svešinieki vienmēr dara, un sliktākajā gadījumā uzdos debīlus jautājumus, kā - vai es negribētu, lai viņš arī pieskrūvē man griestu lampas vai kaut ko tādu, cerībā uz papildu algu. ugh. jāsāk mazgāt un šmorēt.
bet nu, vismaz kaut kas bīdās uz priekšu, kas ir jauki.


upd: meistars bija smieklīgs un teica, ka guļamistabā pie gultas skapim nevarot ("neesot labi") likt spoguli. geez, old man, spoguļi, kuros var ieskatīties no gultas, noteikti ir kaut kas mājā vēlams :D beigās izcīnīju, ka pusei durvju spogulis tomēr būs. hehehe.