tā vietā, lai kā laba un prātīga meitene uzreiz pēc nepubliskošanas iesnieguma izdrukāšanas un pases nokopēšanas dotos mājās piebeigt prezentācijas slaidus un tā, attapos uz grīdas ar vecāku kaķi klēpī (viņš pats atnāca!), klausoties tēta stāstus par tulkošanu dažādiem LV prezidentiem. galu galā pagāja apmēram divas stundas, bet bija tik forši, es jutos kā īsts bērns no romāniem, kur vienmēr tēvi sēž šūpuļkrēslā un pīpē pīpi, un stāsta savus jaunības dienu piedzīvojumus un varoņdarbus, un bērni sēž viņiem apkārt uz maziem ķeblīšiem vai grīdas, un pavērtām mutēm klausās. tad kad es tiešām biju mazs bērns, tētim šādām lietām nebija laika, bet es esmu sajūsmā par tām sarunām, kādas mums mēdz būt tagad, šovakar arī, pie tiem prezidentiem mēs nonācām no runāšanas par manu maģistrēšanos un to freelance tulku pētījumu, ko savulaik taisīju, diskutējot par potenciālajiem attīstīšanas virzieniem m.darbā - tētis stāstīja praktiskās lietas, kas notiek, un es mēģināju konceptualizēt iespējamo tēmu loku, ko no tā varētu izvērst, un tad viņš piedāvāja, ka varbūt jāpēta valstsvīru komandējumu prakse.