tētis rīt (šodien) brauc uz lakauskiem. man arī gribas, tur ir lieliska kapsēta pļavu vidū, ko es šad tad mēdzu redzēt sapņos, man vienmēr ir gribējies tur tajā jau vecajā, aizaugušajā daļā gulēt zem kokiem, kuru zariem cauri spīd pavasara vai agras vasaras (kamēr vēl nav karsts) saule, lai pūš tāds silts vējiņš kā pēdējās dienas, kas bužina man čolku, un koku zari šūpojas, un mainās gaismas staru virzieni, čivina putniņi, un kaut kur staigā cilvēki, un ik pa brīdim iemaujas govis, kas ganās kādā no apkārtējām pļavām. iemigt un pamosties, būt uz pašas nomoda robežas, kad visa pasaule ir kā silts, mīksts flaneļa krekls, un ķermenis un prāts jūtas kā želeja vai drīzāk mīkla, staipīgs, starp kaut kādiem neredzamiem pasaules pirkstiem nosacīti plūstošs - cik nu tāda bieza, staipīga mīkla var plūst, i'm not a wave, i'm part of the ocean
ai, vienalga, uz laiku jāpārstāj sapņot un jātiek līdz tām maija beigām, varbūt tikai vienreiz noklausīšos dziesmu par kapsētu
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on May 4th, 2012 at 02:20 am
all this worry is a waste of your time, you leave a headstone