nu, miegs palīdzēja, nejūtos vairs dusmīga nemaz, tikai, protams, skatskat, par spīti visiem labajiem ļaudīm es tajā nakts vidū pamodos, paskatījos apkārt, secināju, ka ārā līst lietus tik ļoti iemidzinoši un mana galva ir mākonu pilna, nē, patiesībā šīs is post factum racionalizācijas, es neko nedomāju, es vienkārši aizgāju atpakaļ gulēt. bet tagad es jūtos patiešām diezgan labi. šodiena taču arī ir diena. gan jau.

guļot toties redzēju visādus sapņus, bet vienu iespaidīgāku par visiem - biju kopā ar bariņu draugu, kaut kur dzīvojāmies ārpus mājas, viņi nolēma iet uz veikalu vai kur, un man negribējās, tāpēc es paliku gulēt uz soliņa, jo biju nogurusi. gulēju uz soliņa, kamēr draugi atnāca atpakaļ, tā pusmiegā caur pievērtām acīm ieraudzīju, ka uz blakusesošās mājas jumta kāds stāv, un ar tādu mazliet joka pieskaņu noņurdēju, ka šis laikam grasās lekt. neviens mani nedzirdēja, bet tad paši draugi savā starpā sāka sasaukties kaut ko kā - viņš taisās lēkt? viņš tiešām taisās lekt! un tad tas cilvēks noleca no mājas jumta. nez kāpēc bija baigais trieciens, visapkārt sabira saplēsti stikli un asinis izšļakstījās ļoti plašā lokā, un man bija tāda sajūta, it kā man būtu izsisti zobi, un es slienājos un spļāvu asinis. tad mēs zvanījām policijai, un viņi mums uzdeva jautājumus, atceros, ka es kaut ko pajokoju caur asarām, un policists smējās - žēl, ka neatceros, tieši ko es teicu. un tad es pagriežos un redzu, ka uz blakus mājas ARĪ stāv viens un nolec, bet viņš nenositas, viņš levitē. es kliedzu, lai piesaistītu draugu uzmanību un nevaru saprast, vai tā ir kkāda sekta vai arī tas ir tas pats cilvēks, tikai kaut kā pagriezis laiku atpakaļ un mēgina vēlreiz. es mēģināju nofilmēt ar telefonu to, kā viņš levitē, bet nespēju tikt uz filmēšanas režīmu, un puisis aizlevitēja prom. pēc tam nākamais, ko atceros, esmu mājās un tiek gatavotas maizītes, prasu viņiem, kā es šeit nonācu, un draugi saka, ka mamma vienkārši paņēma manu datoru.