šodien lekcijā Aivita Putniņa stāstīja "pētnieku medniekstāstus" - par pētījumu gaitu, par konkrētiem pētījumiem, kā tur kas noticis. vispirms par vienas nīderlandiešu sievietes pētījumu, pēc tam par savējo. bija ļoti interesanti, bet detaļās laikam neieslīgšu, jo tam, ka es to te pieminu, ir cits iemesls, ne tas, ka šie stāsti bija ārkārtīgi aizraujoši, jūsminoši, pārsteidzoši un domas rosinoši, nē.
lūk, beidzot pār mani nāca tāda atklāsme, ka ar antropolōģiju patiesi var kaut ko izdarīt. un šoreiz tāda konkrēta apziņa, nevis vienkārši sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti labs un derīgs, bez īsti saprašanas detaļās. šodien es sapratu, ka ar to var ne tikai apmierināt savu un citu zinātkāri un pastāstīt stāstus, kas varbūt palīdz cilvēkiem saprast pašiem sevi vai palūkoties uz pasauli no citas perspektīvas (kas, manuprāt, arī ir vienkārši ĻOTI, ĻOTI vērtīgi), bet - ar pētījumiem var tiešā veidā ietekmēt pasauli. var panākt pārmaiņas. var padarīt kādam dzīvi labāku.

var
darīt
labu

un tas mani vienkārši tik ļoti, tik ļoti, tik, tik ļoti. !
es gribu to varēt; es gribu, lai man ir iespējas gadījumā, ja redzu, ka kaut kas ir galīgi nepareizi, izpētīt, kāpēc tas ir nepareizi, pamatot, pierādīt un panākt, ka lietas labā kaut kas tiek darīts. man nav nekādu ilūziju, ka varētu izdoties kaut ko tādu daudz un dikti veikt, man nav arī nekādas muļķīgas iedomas, ka tas varētu būt vienkārši, bet es gribu, lai man vismaz ir potenciāls. un, ja man būs potenciāls, es gribu, lai vismaz reizi dzīvē es veicu tādu pētījumu, par kuru varu teikt - it mattered. lai es attaisnoju savu eksistenci. lai kādam ir no manis labums.

es gribu būt antropolōgs.