šodien autōbusā brālis man pastāstīja to, kas notiek RV1.ģ skapīšos šai mācību gadā, un es smējos pa visu autōbusu un jutos gandrīz vai vīlusies, ka tad, kad es tur vēl mācījos, tā nebija.

nu lūk, pamatā ir tā - kāds no skapīšiem mēdzot čiept lietas. bet tā neuzkrītoši - nolauž pustāfelīti šokolādes, nograuž pusi ābola (PATIESS STĀSTS!).

taču nodarījumu apmērs aug.

piemēram, puika, ar kuru brālim kopā skapītis, uz rudens brīvdienām atstājis tajā glabāties kādu alkohōla pudeli. pēc brīvlaika pudele no skapīša, protams, bija pazudusi, kopā ar mana brāļa sporta tērpa maisu un lāpstiņu (to, ko lieto apavu uzvilkšanai). lieki minēt, ka pašu sporta tērpu garnadzis bija rūpīgi atstājis skapītī. :D

bet, iespējams, skaistākais no stāstiem ir šāds. kādu dienu divi mana brāļa klasesbiedri pie pusdienu galda pēc savas pusdienu porcijas izvelk uz galda kūku un sāk ēst kā saldo. vēlāk šo kūku pirms literatūras stundas piedāvā arī klasesbiedriem. kad cilvēki sāk jautāt, vai vienam no viņiem ir dzimšanas diena, izrādās, ka nē, vienkārši ierodoties uz skolu ar zināmu nokavēšanos, viņi kūku bija atraduši savā skapītī, un nodomājuši, ka to atstājusi kāda slepenā pielūdzēja/pielūdzējs vienam no viņiem.
sagadīšanās pēc klasē iemaldās kāda cita klasesbiedra draugi no paralēlklases, un izrādās, ka kūka vienam no viņiem ir nočiepta.

šī, manuprāt, ir brīnišķīga mistērija. starp citu, viens no diviem kūkas atradējiem ir čigāns, bet tam nevajadzētu radīt aizdomas, lai gan ir patiešām smieklīgi paspēlēties ar stereōtipiem. iespējams, tieši tāpēc garnadzis laupījumu izvēlējās nobēdzināt tieši viņa skapītī, ne? :D