šodien, kad atgriezos no filmas ar brāli, pirms kuras es griezu mammai kaut kādus mācību materiālus un lejuplādēju datōrā un pārvietoju uz norādīto mapi visus viņai studiju kaut kādā eplatformveidīgā studentu pašveidotā vietnē pieejamos materiālus, pirms kā es cepu pankūkas ar ritu, pirms kā es ķemmēju datubāzes, pirms kā es piecēlos astoņos no rīta, nu lūk, kad es tajos deviņos vakarā atgriezos, es gandrīz uzreiz aizmigu. visu šo nedēļu ar katru dienu es aizmiegu/eju gulēt (biežāk gan vienkārši aizmiegu, nekā apzināti eju gulēt, aizmiegu, piemēram, lasot avīzi) arvien agrāk. varbūt tāpēc, ka nesanāk brīdis, kad nosnausties pa dienu. tagad es piespiedu sevi pamosties, lai izlasītu tekstu rītdienas lietu antropolōģijas semināram; ja tas nebūtu par cilvēku-dzīvnieku attiecībām (hahaha, jājā, es jau redzu sabozušos dzīvniekmīļus, kas saka, ka dzīvnieki nav lietas!!! protams, ka nav, bet tas taču netraucē viņus tādā kontekstā aplūkot, jo gana bieži taču tomēr zvērus objektivizējam, jo sevišķi, piemēram, visādus gaļas lopus), es, iespējams, nemaz nesāktu lasīt, jo, godīgi sakot, why bother if you can just doze off again. cerētu, ka rīt no rīta sanāks.
piemēram, apskatījos ēstudijās, ka dumjajā cilvēkdrošības priekšmetā teorētiski varu vispār neko grupā neprezentēt šo/nākamnedēļ, bet gan uzrakstīt eseju, un, by god, šī iespēja izskatās ārkārtīgi vilinoša. man negribas sadarboties. man negribas nekur iet. būšu dumpinieks FUK YEEEEE! :D