šonakt sapnī gatavojos milzīgam pārgājienam pa mežu komandās, kas ilgtu divas dienas, saskaņojām (es tikai neatceros, ar ko komandā biju es, diemžēl) plānus ar dažādiem cilvēkiem no citām komandām - kursabiedrenēm, kaut kādiem attāliem paziņām, visi to uztvēra tik nopietni un bija šausmīgi satraukušies, bet es tikmēr pirmspārgājiena naktī mēģināju gulēt uz krēsla, kas man gandrīz izdevās. tad mana māte man atnesa milzīgu apakškreklu un uzstāja, ka man tas noteikti ir jāvelk, citādāk es naktīs noteikti nosalšu, un, kad es teicu, ka tas man ir par lielu, viņa man parādīja, ka tam aizmugurē ir kaut kādas savelkamas aukliņas, lai to pielāgotu manam ķermenim. no sākuma es biju sapratusi, tas pārgājiens ir plānots puslīd caur mežiem un laukiem no vienas pilsētas uz otru, un es šausmīgi samulsu, kāpēc visi tā nervozē, kad man kāds galu galā teica, lai neņemu tik daudz pārtikas, varēsim taču nopirkt vienā no daudzajām pilsētām, kas būs pa ceļam. vienīgais izskaidrojums varētu būt vienīgi ja nu tur ceļš briesmu pilns vai kaut kā tā.