nu, bet, kā jau ierakstā minēts, kādu, kas mani uztur (kam nav obligāti jābūt vīrietim, mind you. sievietes, strādājot, piemēram, ES institūcijās kā visas mana tēta kolēģes, pelna tieši tikpat pietuekami), man nekas nevar garantēt, un, pat ja tāda persona atrodas, vienmēr var gadīties, ka mēs izšķiramies, vai, nedod dievs, tas cilvēks nomirst. un es negribētu palikt ar bērnu/bērniem un 200-300 latu algu, es zinu, kā ir dzīvot, nekad nevarot iegādāties jaunas drēbes un ēdot tikai putraimu putru, un viens no maniem dzīves pašizvirzītajiem uzdevumiem ir - lai maniem bērniem tas nav jāuzzina. ideāls variants būtu pelnīt naudu kā savulaik senos laikos tādam rantjē - no kaut kādiem īpašumiem vai modernāk - investīcijām, un tad strādāt sociālo darbu par pofigkādu algu. tas būtu daudz drošāk, nekā paļauties tikai uz kādu citu. bet tad atkal kaut kur jādabū tie īpašumi... :D