man likās tik lielisks tas moments, kur tas miesnieks sagrāba puisi aiz krāgas, kad tas centās viņu pavest (hah, izklausās kaut kā nepareizi, bet nevaru izdomāt šobrīd labāku vārdu), tāds reakcijas ātrums, un visa tā viņa runa, centieni pašam sevi pārliecināt, ka es taču zinu, kā rīkoties, lieliski, tas bija ļoti skaisti, jo sevišķi tās pakļaušanās kārdinājumam kontekstā. es gan būtu priecājusies, ja šito atturību viņi bišķiņ būtu pavilkuši garumā, ne tā, ka viņš uzreiz ķeras pie lietas; lai gan visa tā saldētavas aina arī mani iepriecināja, heheh