es jūtos apātiska

sēžu vecāku mājās brāļa gultā, lasīdama idiōtu, lai justos kā dzīvs cilvēks, vienkārši lai kaut ko darītu;
ieslēgta televizōra skaņas, mamma, kas nāk atrādīt kārtējās no jauna iepirktās drēbes, klepojošs tētis, brāļa peles klikšķi, kamēr viņš izcīna milzīgas kaujas gredzenu pavēlnieka pasaulē, klausos visu šo un gandrīz jūtos tā, it kā es kaut ko pati darītu, it kā es te patiešām būtu, un tad, kad es aizmiegu un pēc kāda brīža pusmiegā jūtu, ka mamma atnāk savilkt brāļa pledu man augstāk tā, lai tas apsedz ne tikai kājas, bet aizstiepjas līdz pleciem, man atkal gribas raudāt

pēdējā laikā bieži vien tā īsti neizprotu savas attiecības ar pasauli