pēcpusdienas sapnī

1)es biju atkal japānā, man līdzi bija fotogrāfijas no ceļojuma uz arābu emirātiem (īstajā dzīvē es tur nekad neesmu bijusi), kuros es stāvēju uz dažādu māju jumtiem ļoti augstu un man mugurā bija vasarīga dzeltena kleita, man tur japānā bija kaut kāda draudzene, ar kuru mēs pūtām burbuļus un bijām šokā, ka pagājuši jau divpadsmit gadi, kopš pirmoreiz satikāmies un ka neesam aizmirsušas viena otru, ja visus 12 gadus nav bijis nekāda kontakta

2)konfrontēju kaut kādu ļauno cilvēku tumšā naktī uz debesskrāpja jumta, man bija bijusi kaut kāda vīzija, kurā es redzēju, ka viņš ir nogalinājis vienu pusmūža vīrieti, ar kuru es tur kopā biju - vīzijā tas vīrietis gulēja zemē un viņam vēderā bija iedurts nazis, un es zināju, ka būs tā, ka viņu nogrūdīs lejā no tā jumta, un tāpēc es to ļauno konfrontēju, izrāvu viņa nazi un aizmetu, tad viņš pagrūda to pusmūža vīrieti pāri malai, bet es biju lieliska, sagrābu to krītošo aiz džempera, ar visu savu spēku parāvu tā, ka viņš uzlidoja atpakaļ uz jumta kā tāda soma, ko aiz lences paraujot pārmet pār plecu, bet pati nogāzos pār to jumta malu, kritu, sarāvusies embrija pōzā un apķērusi savus ceļgalus, un jutos apmierināta, ka esmu mainījusi vēstures plūdumu uz labu, lai gan pati tagad miršu, bet tad dzirdēju, ka tas sliktais kaut ko kliedz un sapratu, ka laikam mana kritiena trajektōrija ir tāda, ka es iekritīšu ūdenī un izdzīvošu

3)pēc tam vēlāk es ar saplēstu palagu apsaitēju sadurta pelēka ēzeļa krūtis un izmisīgi cerēju, ka viņš nenomirs


tagad es labprāt nosapņotu kaut ko skaistu, trillerisku, romantisku un dramatisku, pamostos jau izraudājusies un pa dienu tātad varētu to nedarīt