dzeloņstieples ir manas rokas
kāpurķēdes ir manas kājas
lodes ķerts nokrita putns
kad mana mute to uzrunāja

manu glāstu uzplēstās rētas
tik smagi kā sitieni dzija
pumpurā novīta zieds
kad manas acis to uzskatīja

es esmu tas velnišķais triepiens
tavas dievišķās gleznas dzīlēs
es neticu dievs, es neticu
ka tu vari mani tādu mīlēt



tā reiz rakstīja Kristīne Dina Bitēna-Sirmā dziesmu ciklam "Gleznas". varu derēt - tur cita interpunkcija un lielie burti, bet tam jau nav nozīmes, šis komentārs te tam, lai zina, kas autōrs un no kurienes un tā.
šī vienmēr ir bijusi mana vismīļākā dziesma no tā cikla, manuprāt.
es ļoti labi ar to identificējos, jao kopš man bija.. nu, maz gadu.
diez, kāpēc.

šobrīd patiešām tāda sajūta, ka
es esmu tas velnišķais triepiens