šīsnakts sapņos man divreiz uzbruka tīģeris un man divreiz aizrādīja, ka es par daudz vai nelaikā ēdu.
es ar kaut kādu cilvēku grupu bijām devušies ceļojumā uz kaut kurieni (iespējams, japānu, bet varbūt ne, jo tur taču tīģeri nedzīvo, tā ka varbūt citur āzijā, vairāk uz ziemeļiem) kopā ar daudziem japāņu jauniešiem, ar kuriem kopā mums bija paredzēts galamērķī arī dzīvot. kaut ko mēs centāmies gan savā starpā, gan ar viņiem runāties, un es ēdu otru sviestmaizīti, un visi par mani smējās un aizrādīja, ka nevajag taču tik daudz ēst. tad izrādījās, ka tieši man blakus sēdošais japāņu puisis ir iemācījies runāt latviski (!) un runā ar mani tā, es, savukārt, ar viņu angliski, jo nez kāpēc liekas, ka pieklājīgi būtu atbildēt tikai japāniski (ko es nemāku, izņemot kaut kādus atsevišķus vārdus, kurus iemācās pateikt katrs, kurš kādreiz ir pietiekami bieži skatījies anime) vai, sliktākajā gadījumā, angliski. es viņam jautāju, vai tad nav grūti tā patstāvīgi iemācīties tādu valodu, kas tik ļoti atšķiras no viņējās un vēl bez visādām valodas iemēģināšanas iespējām, uz ko viņš man atbild, ka nē, iemācījies divu nedēļu laikā.
ik pa laikam no tā transporta līdzekļa, ar kuru mēs braucam, izkāpj kāds no LV cilvēkiem kopā ar kādu japāņu puisi (man šķiet, ka tur bija tikai puiši, lai cik dīvaini tas arī nebūtu), tad mēs laikam esam nonākuši galā, bet nez kāpēc es ar vēl kādu pa tumsu braucam dziļi mežā, līdz apstājamies, kad mašīnas starmešu gaismā parādās neliela koka ēka. no tās tupus nāk plikpaurains puisis ar tetovējumiem arī uz skalpa, un nes tādu kā paplāti ar ēdieniem vai vēl kaut ko, ko it kā sniedz uz mašīnas pusi un noliek zemē. man saka, ka tas ir dāvājums, un ka tagad man jāiet to paņemt. plikpaurainais puisi ir mazliet atkāpies, es viena pati izkāpju no mašīnas un eju uz paplātes pusi, te pēkšņi plikpaurainais puisis shapeshifto par tīģeri, un metas man virsū, es arī saprotu, ka līdz ar to lielā lokā ap mums riņķo vēl kaut kāds dzīvnieks, viss iegūst tādu nelielu nerealitātes auru, it kā visapkārt lidinātos gari. man rokā ir logu tīrāmais šķidrums (nu, kaut kas kā ajax), ko es izmisumā pūšu tīģerim acīs un mutē, jo citu ieroču jau man nav, tas viņu neaptur saskrāpēt man plecu, bet viņš arī nikni ie-ņurd-gaud-ojas un atkāpjas, aizskrien virzienā prom no manis (bet es zinu, ka viņš būs atpakaļ).
pie manis pieskrien tāds liels vilks, kurš, es saprotu, ir bijis viens no tām daudzajām būtnēm, kas te riņķo apkārt (tikai tagad iedomājos - diez, kāpēc es nedomāju atgriezties mašīnā? šķiet, ka tā ar visu nerealitātes garu pilno miglu bija pagaisusi, un liekas jau arī, ka they must have set me up, jo kāpēc tad neviens nenāca man līdzi, neizkāpa no mašīnas?). bet es saprotu, ka vilks ir labs, un izmisīgi lūdzos viņam, lai dabū mani prom no šejienes, un viņš saka - labi, kāp virsū. tā nu es ieķeros vilka kakla spalvās, ar zināmām grūtībām uzrāpjos viņam mugurā (jo viņš ir tiešām liels) un viņš sāk mežonīgā ātrumā skriet pretējā virzienā tam, kā aizskrēja tīģeris. es turos cieši un domāju, vai mēs paspēsim aizskļūt pietiekami tālu līdz brīdim, kad tīģeris apriezīsies par 180°, dosies atpakaļ uzbrukumā un atradīs mani tur neesam, domāju, vai vilka pēdu smaka nomaskēs manissmaržu, cik ātrs ir šis tīģeris, tādas lietas. mēs skrienam pa ārkārtīgi skaistām vietām, daba ir vienkārši brīnišķīga, vienā brīdī nonākam pie sniegotiem kalniem, kuriem vilks grasās skriet pāri, un mēs nevaram vienoties, vai tie ir urāli vai himalaji, bet, kad tiekam pāri un esam, šķiet, indijā, tad pieņemam, ka būs bijuši himalaji. kad esam pāri kalniem, es pārstāju visu laiku skatīties pār plecu, uztraucoties, ka tīģeris ir tur.
mēs nonākam pilsētā, un vilks skrien pa šoseju, bet es šausmīgi satraucos, vai te nav gadījumā noteikumu, ka pa ielām jāt nedrīkst, jo sevišķi, kad redzu policisti, kas kaut ko regulē, taču izrādās, ka viņa cenšas mašīnas sabīdīt šaurās vienas-mašīnas rindās katrā pusē milzumplatajai šosejai, lai vidus paliktu brīvs, jo pa to grasās braukt kāda ievērības cienīga persõna. vilks diemžēl ir ļoti noguris, un ir grūti pildīt policistes prasības, un es saku, varbūt man jākāpj nost un jānes tevi, tu taču esi noskrējis vairāk nekā 4000 kilometru (nezinu, kāpēc šāds skaitlis), taču tad mēs nonākam pilsētas laukumā, kur ir tirgus, un vilks kaut kur nozūd. es, savukārt, dodos pie pārdevējiem meklēt kādu aizsargājošu amuletu pret shapeshifter-tiger attacks, un viena tantiņa man piedāvā nopirkt t-kreklu, kas mani no tā pasargās. (uzrakstot tas varbūt izklausās reāli stulbi, bet viņa likās uzticama, tāpēc es piekritu)
sameklēju cik nu man ir naudas, tas maģiskais krekls maksā 3,5eirō, es dodu desmit, viņa saka, ka tur vajag vēl piedurknes nogriezt, bet nespēj izskaidrot, kādēļ. naudu arī neizdod, un kamēr es prasu atlikumu, ko viņa pēc pirmā pieprasījuma sameklē, tikmēr mans krekls kaut kur nozudis, bet tad ieraugu, ka to savākusi maza meitene, kurai mugurā kārtu kārtām ir vismaz 4 pie šīs kundzītes pirkti krekli, un vismaz vienu (manējo) viņa ir ieguvusi ļoti nelegāli. manējais ir apakšā trim pārējiem, tā ka man nākas viņai piespiedu kārtā likt izģērbties, lai to kreklu dabūtu. ar visu kreklu man tagad jāpiedalās kaut kādās svinībās, bet man ir riktīgi bail, ka tas tīģeris varētu būt te nokļuvis, un es stāstu kaut kādiem pazīstamajiem, ko esmu tur satikusi, ka negribu iet pārāk redzamās vietās un prasu, lai viņi lūkojas apkārt, ja nu ierauga to plikpauraino puisi, te pēkšņi pie mums pieskrien kkāda meitene, ko es zinu, un saka, but he's real nearby, the prince, just by the palace, he was looking for you, i told him you're somewhere around, i'll go bring him here right now! es esmu šokā, kā viņa ir varējusi būt tik stulba, saķeru viņu aiz pleciem un atsitu pret sienu, tad pati metos skriešus prom un mazliet pamostos
pēc pusbļodiņas zirņu apēšanas es aizmiegu atkal,
bet šoreiz esmu laukos
staigāju pa ābeļdārzu, kurš galīgi nav tik noplucis, kā patiesībā ir, skatos pāri laukiem un priecājos par skaistumu, tad man vajag uz tualeti, un es ieeju būdiņā aiz šķūņa (tiem, kas nepārzina manus laukus, ja nu kāds šo visu tiešam lasīs - sausā tualete (: ar skatu uz mežu pa diezgan lielajām dēļu šķirbām), bet pa šķirbām tā kā redzu kaut kādu kaķīti, bet ne īsti kaķīti, un es pēkšņi diezgan izmisusi saprotu, ka tas ir tīģerēns, tad es ieraugu vēl vienu un vēl vienu, un saprotu, ka ir baigie sūdi, taisu vaļā durtiņas, lai skrietu prom, un ieraugu, ka starp ābelēm laiskā solī šurp nāk arī lielais tīģeris. nodomāju, varbūt tas gribēs tikai savākt savus bērnus, aizlieku durvīm priekšā krampīti un gaidu.
protams, līdz ko tīģeris ir klāt , tas metas lauzt vaļā durvis, kas tam izdodas apmēram 5 sekunžu laikā. es mēģinu ātri pārrāpties tīģerim pāri un skriet, bet tas man uzbrūk no muguras, saskrāpē rokas un iekožas plecā, es turpinu kustēties un priekšu un šausmīgi kliegt, saucot savu brālēnu elmāru, kam tur vajadzētu būt. kaut kādā mistiskā veidā man izdodas ieskriet mājā, un man ļoti gribas nolīst kaut kur zem segas vai citur, un palēnām nomierināties, bet mans brālēns nāk man uzbāzties, šausmīgi kaitinoši runājot, ka man vajag nomierināties un visādas citas nesaistītas lietas, es bēgu, ielienu skapī un turu ciet durvis, bet viņš saka - tev ir jālien ārā no skapja un jānomierinās, un es saku - es tieši to mēģinu izdarīt, liec taču mani mierā!!!
pēc kāda laika es eju uz virtuvi pagatavot sev maizītes, bet nāk mana māsīca un saka, lai es neēdu, jo tūliņ jau piecelsies viņas tēvs un mēs visi brauksim uz ēdnīcu, uz ko es saku, ka es gribēju pagatavot sev maizītes, ko paņemt līdzi, lai brauktu no šejienes projām, nevis uz kaut kādu ēdnīcu.
zinu, ka otrajā sapņa daļā tur bija arī mana mirusī vecmāmiņa, ko es nīgri ignorēju (jo viņa vispār bija tāda, teiksim tā, not my kind of a person arī dzīvē) un visādas sadzīviskas lietas, bet tas jau vairs galīgi nav interesanti.
es tā domāju - varbūt sapņoju par tīģeriem, jo kaķi man pa miegam uzbāzās? bet liekas, ka ne, nekur neesmu tā īpaši saskrāpēta.
bet interesanti, es šodien izpētīju tīģeru apdzīvotos reģiōnus (iepriekš nebiju to darījusi) un visa sapņa pirmā puse makes sense arī ģeogrāfiski - tīģeri savvaļā vēl dzīvo ķīnas ZR/tai krievijas daļā, kas turpat blakus, tieši pāri ūdenim no japānas, un arī indijā viņi vēl ir. jokaini. nu labi, protams, tie nav ļauni shapeshifters, kas cilvēkus ievilina ar kaut kādiem rituāliem. bet tikuntā, ļoti interesanti, esmu pārliecināta, ka es šo īsti nezināju.
es ar kaut kādu cilvēku grupu bijām devušies ceļojumā uz kaut kurieni (iespējams, japānu, bet varbūt ne, jo tur taču tīģeri nedzīvo, tā ka varbūt citur āzijā, vairāk uz ziemeļiem) kopā ar daudziem japāņu jauniešiem, ar kuriem kopā mums bija paredzēts galamērķī arī dzīvot. kaut ko mēs centāmies gan savā starpā, gan ar viņiem runāties, un es ēdu otru sviestmaizīti, un visi par mani smējās un aizrādīja, ka nevajag taču tik daudz ēst. tad izrādījās, ka tieši man blakus sēdošais japāņu puisis ir iemācījies runāt latviski (!) un runā ar mani tā, es, savukārt, ar viņu angliski, jo nez kāpēc liekas, ka pieklājīgi būtu atbildēt tikai japāniski (ko es nemāku, izņemot kaut kādus atsevišķus vārdus, kurus iemācās pateikt katrs, kurš kādreiz ir pietiekami bieži skatījies anime) vai, sliktākajā gadījumā, angliski. es viņam jautāju, vai tad nav grūti tā patstāvīgi iemācīties tādu valodu, kas tik ļoti atšķiras no viņējās un vēl bez visādām valodas iemēģināšanas iespējām, uz ko viņš man atbild, ka nē, iemācījies divu nedēļu laikā.
ik pa laikam no tā transporta līdzekļa, ar kuru mēs braucam, izkāpj kāds no LV cilvēkiem kopā ar kādu japāņu puisi (man šķiet, ka tur bija tikai puiši, lai cik dīvaini tas arī nebūtu), tad mēs laikam esam nonākuši galā, bet nez kāpēc es ar vēl kādu pa tumsu braucam dziļi mežā, līdz apstājamies, kad mašīnas starmešu gaismā parādās neliela koka ēka. no tās tupus nāk plikpaurains puisis ar tetovējumiem arī uz skalpa, un nes tādu kā paplāti ar ēdieniem vai vēl kaut ko, ko it kā sniedz uz mašīnas pusi un noliek zemē. man saka, ka tas ir dāvājums, un ka tagad man jāiet to paņemt. plikpaurainais puisi ir mazliet atkāpies, es viena pati izkāpju no mašīnas un eju uz paplātes pusi, te pēkšņi plikpaurainais puisis shapeshifto par tīģeri, un metas man virsū, es arī saprotu, ka līdz ar to lielā lokā ap mums riņķo vēl kaut kāds dzīvnieks, viss iegūst tādu nelielu nerealitātes auru, it kā visapkārt lidinātos gari. man rokā ir logu tīrāmais šķidrums (nu, kaut kas kā ajax), ko es izmisumā pūšu tīģerim acīs un mutē, jo citu ieroču jau man nav, tas viņu neaptur saskrāpēt man plecu, bet viņš arī nikni ie-ņurd-gaud-ojas un atkāpjas, aizskrien virzienā prom no manis (bet es zinu, ka viņš būs atpakaļ).
pie manis pieskrien tāds liels vilks, kurš, es saprotu, ir bijis viens no tām daudzajām būtnēm, kas te riņķo apkārt (tikai tagad iedomājos - diez, kāpēc es nedomāju atgriezties mašīnā? šķiet, ka tā ar visu nerealitātes garu pilno miglu bija pagaisusi, un liekas jau arī, ka they must have set me up, jo kāpēc tad neviens nenāca man līdzi, neizkāpa no mašīnas?). bet es saprotu, ka vilks ir labs, un izmisīgi lūdzos viņam, lai dabū mani prom no šejienes, un viņš saka - labi, kāp virsū. tā nu es ieķeros vilka kakla spalvās, ar zināmām grūtībām uzrāpjos viņam mugurā (jo viņš ir tiešām liels) un viņš sāk mežonīgā ātrumā skriet pretējā virzienā tam, kā aizskrēja tīģeris. es turos cieši un domāju, vai mēs paspēsim aizskļūt pietiekami tālu līdz brīdim, kad tīģeris apriezīsies par 180°, dosies atpakaļ uzbrukumā un atradīs mani tur neesam, domāju, vai vilka pēdu smaka nomaskēs manissmaržu, cik ātrs ir šis tīģeris, tādas lietas. mēs skrienam pa ārkārtīgi skaistām vietām, daba ir vienkārši brīnišķīga, vienā brīdī nonākam pie sniegotiem kalniem, kuriem vilks grasās skriet pāri, un mēs nevaram vienoties, vai tie ir urāli vai himalaji, bet, kad tiekam pāri un esam, šķiet, indijā, tad pieņemam, ka būs bijuši himalaji. kad esam pāri kalniem, es pārstāju visu laiku skatīties pār plecu, uztraucoties, ka tīģeris ir tur.
mēs nonākam pilsētā, un vilks skrien pa šoseju, bet es šausmīgi satraucos, vai te nav gadījumā noteikumu, ka pa ielām jāt nedrīkst, jo sevišķi, kad redzu policisti, kas kaut ko regulē, taču izrādās, ka viņa cenšas mašīnas sabīdīt šaurās vienas-mašīnas rindās katrā pusē milzumplatajai šosejai, lai vidus paliktu brīvs, jo pa to grasās braukt kāda ievērības cienīga persõna. vilks diemžēl ir ļoti noguris, un ir grūti pildīt policistes prasības, un es saku, varbūt man jākāpj nost un jānes tevi, tu taču esi noskrējis vairāk nekā 4000 kilometru (nezinu, kāpēc šāds skaitlis), taču tad mēs nonākam pilsētas laukumā, kur ir tirgus, un vilks kaut kur nozūd. es, savukārt, dodos pie pārdevējiem meklēt kādu aizsargājošu amuletu pret shapeshifter-tiger attacks, un viena tantiņa man piedāvā nopirkt t-kreklu, kas mani no tā pasargās. (uzrakstot tas varbūt izklausās reāli stulbi, bet viņa likās uzticama, tāpēc es piekritu)
sameklēju cik nu man ir naudas, tas maģiskais krekls maksā 3,5eirō, es dodu desmit, viņa saka, ka tur vajag vēl piedurknes nogriezt, bet nespēj izskaidrot, kādēļ. naudu arī neizdod, un kamēr es prasu atlikumu, ko viņa pēc pirmā pieprasījuma sameklē, tikmēr mans krekls kaut kur nozudis, bet tad ieraugu, ka to savākusi maza meitene, kurai mugurā kārtu kārtām ir vismaz 4 pie šīs kundzītes pirkti krekli, un vismaz vienu (manējo) viņa ir ieguvusi ļoti nelegāli. manējais ir apakšā trim pārējiem, tā ka man nākas viņai piespiedu kārtā likt izģērbties, lai to kreklu dabūtu. ar visu kreklu man tagad jāpiedalās kaut kādās svinībās, bet man ir riktīgi bail, ka tas tīģeris varētu būt te nokļuvis, un es stāstu kaut kādiem pazīstamajiem, ko esmu tur satikusi, ka negribu iet pārāk redzamās vietās un prasu, lai viņi lūkojas apkārt, ja nu ierauga to plikpauraino puisi, te pēkšņi pie mums pieskrien kkāda meitene, ko es zinu, un saka, but he's real nearby, the prince, just by the palace, he was looking for you, i told him you're somewhere around, i'll go bring him here right now! es esmu šokā, kā viņa ir varējusi būt tik stulba, saķeru viņu aiz pleciem un atsitu pret sienu, tad pati metos skriešus prom un mazliet pamostos
pēc pusbļodiņas zirņu apēšanas es aizmiegu atkal,
bet šoreiz esmu laukos
staigāju pa ābeļdārzu, kurš galīgi nav tik noplucis, kā patiesībā ir, skatos pāri laukiem un priecājos par skaistumu, tad man vajag uz tualeti, un es ieeju būdiņā aiz šķūņa (tiem, kas nepārzina manus laukus, ja nu kāds šo visu tiešam lasīs - sausā tualete (: ar skatu uz mežu pa diezgan lielajām dēļu šķirbām), bet pa šķirbām tā kā redzu kaut kādu kaķīti, bet ne īsti kaķīti, un es pēkšņi diezgan izmisusi saprotu, ka tas ir tīģerēns, tad es ieraugu vēl vienu un vēl vienu, un saprotu, ka ir baigie sūdi, taisu vaļā durtiņas, lai skrietu prom, un ieraugu, ka starp ābelēm laiskā solī šurp nāk arī lielais tīģeris. nodomāju, varbūt tas gribēs tikai savākt savus bērnus, aizlieku durvīm priekšā krampīti un gaidu.
protams, līdz ko tīģeris ir klāt , tas metas lauzt vaļā durvis, kas tam izdodas apmēram 5 sekunžu laikā. es mēģinu ātri pārrāpties tīģerim pāri un skriet, bet tas man uzbrūk no muguras, saskrāpē rokas un iekožas plecā, es turpinu kustēties un priekšu un šausmīgi kliegt, saucot savu brālēnu elmāru, kam tur vajadzētu būt. kaut kādā mistiskā veidā man izdodas ieskriet mājā, un man ļoti gribas nolīst kaut kur zem segas vai citur, un palēnām nomierināties, bet mans brālēns nāk man uzbāzties, šausmīgi kaitinoši runājot, ka man vajag nomierināties un visādas citas nesaistītas lietas, es bēgu, ielienu skapī un turu ciet durvis, bet viņš saka - tev ir jālien ārā no skapja un jānomierinās, un es saku - es tieši to mēģinu izdarīt, liec taču mani mierā!!!
pēc kāda laika es eju uz virtuvi pagatavot sev maizītes, bet nāk mana māsīca un saka, lai es neēdu, jo tūliņ jau piecelsies viņas tēvs un mēs visi brauksim uz ēdnīcu, uz ko es saku, ka es gribēju pagatavot sev maizītes, ko paņemt līdzi, lai brauktu no šejienes projām, nevis uz kaut kādu ēdnīcu.
zinu, ka otrajā sapņa daļā tur bija arī mana mirusī vecmāmiņa, ko es nīgri ignorēju (jo viņa vispār bija tāda, teiksim tā, not my kind of a person arī dzīvē) un visādas sadzīviskas lietas, bet tas jau vairs galīgi nav interesanti.
es tā domāju - varbūt sapņoju par tīģeriem, jo kaķi man pa miegam uzbāzās? bet liekas, ka ne, nekur neesmu tā īpaši saskrāpēta.
bet interesanti, es šodien izpētīju tīģeru apdzīvotos reģiōnus (iepriekš nebiju to darījusi) un visa sapņa pirmā puse makes sense arī ģeogrāfiski - tīģeri savvaļā vēl dzīvo ķīnas ZR/tai krievijas daļā, kas turpat blakus, tieši pāri ūdenim no japānas, un arī indijā viņi vēl ir. jokaini. nu labi, protams, tie nav ļauni shapeshifters, kas cilvēkus ievilina ar kaut kādiem rituāliem. bet tikuntā, ļoti interesanti, esmu pārliecināta, ka es šo īsti nezināju.
nošķaudīties