šodien ilze pastāstīja foršu lietu par viņas maziņo māsasmeitu zanīti, kā viņa saka dzīvnieku skaņas:


- kā saka sunītis?
- vau, vau!
- kā saka kaķītis?
- ņau, ņau!
- kā saka vardīte?
- fak, fak!

mans secinājums - vardīte acīmredzot ir ļoti dusmīga

augusts ir izaudzis tik liels, ka ar viņu var noturēt normālas, nelineāras sarunas. tas ir jocīgi, es taču 'pazīstu' viņu kopš viņš vēl nebija dzimis, un te pēkšņi jau tik liels. forši.
antons joprojām ir bezgala mīlīgs. viņš mani negaidīti apkampj diezgan bieži, neviens cits tā nedara, man gandrīz vai sagribējās raudāt no prieciņa, cik tas bija mīlīgi, kā mēs spēlējamies, un te pēkšņi viņš vienkārši apgriežas riņķī un apķeras man ap kaklu. un turas. tāds mazs, silts kunkulītis. tas bija lieliski.
es laikam katru trešdienu pirms mēģinājumiem tagad iešu pie ilzes, jo nebūs trešdienās skolas. (cerams) nopirkšu mondō, pasaules būvēšanas spēli, un tad mēs ar meitenēm to spēlēsim, un varbūt augusts arī.