dieviņtētiņ, kas par dienu. jāpieraksta kaut kur, ka, ja negribu just ellīgas mokas, nekad vairs aiz labas sirds nepiekrist mammas lūgumam kopā ar viņu doties "uz seppala", jo sevišķi, ja netīšām sanācis pēdējo reizi celties iepriekšējās dienas vakarā. rezultāts, protams, bija vairāku stundu gara, "izklaidējoša" vazāšanās pa visu stockmann. labi, ir arī pozitīvie efekti, piemēram, māmiņai beidzot jauns mētelītis tieši šitenajiem laikapstākļiem, bet, nu, es nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet tas totāli neatsver to milzonīgi ilgo laiku, kurā es vienkārši vilkos mammai pakaļ, kamēr viņa aizrautīgi pētīja visādus virtuves piederumus, ko viņai nafig nevajag, un par katru otro prasīja man "un kas ir šitais?", tāpat kā viņa mēdz dot man savas zāles, lai paskatos tur saturu - nu wtf, es taču neesmu ne farmakolōgs (hmm, tikko aizdomājos: un farmaceits, kāda atšķirība? un kāpēc pirmais vārds manā galvā bija farmakolōgs? is that even a word?!), ne kaut kāds veikala darbinieks. kopumā jau, protams, ir tiešām labi, ka ir kaut kāds bonding time, pusdienas fazer cafe bija gluži normālas, bet es preferētu to kādā muzejā, vai arī, ja iepirkties, tad vai nu mērķtiecīgi (kā es ar tēti gāju meklēt melnu kleitu), vai arī pārtikas nodaļā. :D
beigās, kad braucām mājās, mamma man kaut ko ļoti entuziastiski stāstīja par saviem bijušajiem klasesbiedriem, kas kļuvuši par vecvecākiem, un skolasdzīvi tagadējo, bet es tā laikā atklāju, ka, acīmredzot, ne tikai pa telefōnu māku sarunāties ar cilvēkiem pa miegam tā, lai liktos, ka es visu saprotu un esmu aktīvi iesaistīta sarunā.

tagad esmu trīs stundas nogulējusi brāļa gultā, kurā iegāzos, kad biju nogādājusi pie vecākiem visus iegādātos labumus (protams, mani jau arī apveltīja, man tagad ir vēl viens silts, smuks, milzīgs džemperis, kā arī kleita ar milzīgu jostu), un esmu nokavējusi iespēju tv noskatīties pēdējo "mans nabaga marats" izrādi. un man traki niez deguns.