patiesībā esmu apmierināta ar ziemsvētku dāvanu vecākiem no manis un brāļa, kuru, tāpat kā pagājšgad, izdomāju un realizēju es (šogad gan brālis ieguldīja nedaudz manual labour - izdrukāja manis atsūtītos failus, atnesa lapas pie manis un izgrieza bildītes, ceru, ka atdos arī pusi naudas, ko iztērēju :D) - personalizēju vecākiem plānotājus, katrā nedēļā ielīmējot kādu ģimenes vai tās locekļa foto, vai arī kādu savu bērnības zīmējumu (tie gan pārsvarā diemžēl pārāk lielā formātā, lai izmantotu, tāpēc tādi tikai daži), pie tam, personalizēju tos atšķirīgus. pagājšgad es uztaisīju kalendāru, ļoti nopūlējos un tas bija dikti skaists, bet katru gadu jau nevar darīt vienu un to pašu, laikam. brīdis, kamēr viņi šķirstīja savus plānotājus, salīdzināja bildes un prasīja "vai tas bija armēnijā?" un "te mēs esam vīnē vai parīzē?" un tamlīdzīgi, bija pirmais un vienīgais, kurā es kaut mazliet sajutos kā ziemsvētkos. es gribu vārtīties sniedziņā.

vēl mēs ēdām reliģiskās vafeles, pirms kuru laušanas tētis lasīja kaut kādu uzrunu, kas tām nāk komplektā, un tur visu laiku bija runa par vienotību, un man gribējās smieties un jokot kaut ko tādu kā "tagad mēs zinām, kuru partiju atbalsta katoļu baznīca", bet es tā nedarīju, jo es respektēju savu vecāku reliģiskās tieksmes. es gan nekādu lūgšanu neskaitīju un arī rokas nesaliku, jo man ar katru gadu frāzes kā "mēs visi dieva bērni, mācekļi, blāblā, viņš mūs mīl" izklausās arvien stulbāk. kāpēc man iedomāties kaut kādu mistisku vīrieti debesīs, kurš mani mīl, ja es varu sevi mīlēt pati.

priecīgus jums arī ziemsvēkus, es tagad palasīšu prāgas kapsētu