atceros, ka šopēcpusdien sapnī kaut kādā pasākumā jocīgā, pelēkā telpā, kur ēdu putru, satiku ivaru šteinbergu, kurš tur bija ieradies ar milzīgu baru draugu, un viņam bija tāda maza, trausla draudzene, kurai viņš visu laiku riņķoja apkārt un aizrautīgi deklamēja kaut kādu franču un krievu klasiķu dzeju, un viņi vispār izskatījās baigi laimīgi, un es nez kāpēc tur tad jutos kaut kā briesmīgi neērti un vienkārši centos neuzkrītoši blenzt savā putras šķīvī

es atceros, bija vēl vesela kaudze sapņu tajā ~stundu no pēcpusdienas nomiedža celšanās procesā, ar modinātāju ik pa 15-20min, bet tie kaut kur izbalējuši, laikam tāpēc, ka tajos nebija dzejas