mans lauka darbs man izmaksā 1ls dienā, jo kas gan tas būtu par līdzdalīgo novērojumu ēšanā, ja es pati neēstu.

mana dienas kārtība būtībā pēdējās dienas ir šāda - pamostos, izmēru temperatūru, izvedu suni, iedzeru tēju un temperatūru pazeminošas ripas, un kakla sāpes noņemošas ripas, un eju uz skolu justies neveikli un kā dīvainis, jo man, lūk, liekas, ka ēšana nav tikai par enerģijas atjaunošanu, oh my, what a weirdo. pārmiju kādus vārdus ar kādu skolotāju, ar ēdnīcas darbiniekiem, varbūt sarunāju kādu interviju, varbūt kāds skolēns man prasa, vai es te tiešām tagad nākšu katru dienu un kas es vispār tāda esmu, tad vienas ~40min, kuru laikā pierakstīt iespaidus un reflektēt par to, cik pārsteidzoši nožēlojama es jūtos, tad vēl viens tāds pats starpbrīdis, tikai ar mazāku bērnu daudzumu, un skolotājas vairs nelej viņiem zupu, jo viņi taču ir jau lieli. tad tas beidzas un es drīz vien eju mājās. pagaidām neesmu bijusi paskatīties uz launagu, jo mājās atnāku pārgurusi, it kā būtu atkal skrējusi vidusskolas beigu ieskaites skrējienu ciktur tos kilometrus pa raiņa parku savā baltajā jaciņā ar zirgiem, kura nekad nebija domāta kā sportatērpa jaka, bet tajā dienā bija tik auksts, ka es to uzvilku un uzliku arī šalli, un noskrēju tos kilometrus uz deviņi, tas bija tik ātri un reizē tik bezgalīgi ilgi, tas nav lielākais nogurums, kādu jebkad esmu jutusi, bet tas ir viens konkrēts noguruma līmenis, tāds nepatīkams, kņudinošs nogurums, tāds, kas liek gribēt gulēt apmēram četras stundas. tāpēc es nevaru piecelties uz tiem pulksten diviem, kad ir launags, esmu pārāk nogurusi. es esmu nogurusi arī tagad, mēru temperatūru un dzesēju tēju, acis sūrst un veras ciet.
bet rītdien, rītdien es darīšu tā, es iešu uz koncertu skolā pēc tā otrā pusdienu starpbrīža, skatīšos lietuviešu tautas deju kolektīvu uzstāšanos un tad pēc tam gan jau, ka varēšu sagaidīt arī launagu turpat uz vietas. vēl pēc brīvlaika būs jāsaņemas kādu dienu piecelties pavisam agri un iet paskatīties piena pauzi pēc pirmās stundas un pusdienu talōnu pārdošanu. pēc brīvlaika es būšu vesela, un man pat nebūs jāguļ pusdienlaiks pēc katra novērojuma, es tā domāju. varbūt tad es arī vairs nejutīšos tik nožēlojama.