pēdējā laikā sāku justies mazliet kā vampīrs, jo atradu laiku iziet ārpasaulē tikai jau tumsiņā - aizskriet uz veikalu pēdējās 20 tā darba laika minūtēs vai iziet pastaigāties pēc darba tā ap pusvienpadsmitiem. šodien gribēju beidzot nosūtīt vecākiem paciņu (neizdevās, jo padomāts nez kāpēc nespēja atrast pakas numuru (varbūt viņš arī noguris ap vienpadsmitiem vakarā), taču mēģināšu rīt atkal), un mans vampīra dzīvesveids atmaksājās. atklāju, ka zālainajā laukumā tirdzniecības centra priekšā omulīgi tusē divas stirnas. no sākuma likās, ka rādās, bet nē, viņas tur tiešām bija, un pārsteidzoši ne-bailīgas. protams, klāt pieiet nevar, bet pavisam prom arī šīs bēgt galīgi nemaz netaisījās. negaidīti, skaisti un priecīgi. uzreiz kaut kā sajutos atkal kā dzīvs cilvēks.