šodien burdjē kontekstā runājām par pamatjēdzieniem, par dispozīcijām un tā, un, skaidrojot to, kā dispozīcijas ir ne tikai kognitīvas, bet arī iemiesotas, aivita stāstīja piemēru par homoseksuālu sievieti, kura tā ap trīsdesmit, esot nosacīti laimīgi precējusies un ar bērniem, uzskatot, ka vienkārši ir kaut kā seksuāli defektīva, jo izjūt gulēšanu ar vīru kā mokas, tieši caur ķermenisko pieredzi, pavisam it kā ne-seksuāla rakstura pieskārienu pēkšņi aptvēra savu orientāciju un kā pamazām tā dēļ nācās/spēja mainīt iemācīto [kognitīvo] dispozīciju, socializējot nostiprināto heteronormativitāti pārdefinējot kā vairs ne vienīgo iespējamo modeli.

tad es aizdomājos par to, kā es, kad mani bija kādi gadi vienpadsmit, divpadsmit, un vēl gandrīz nekādu seskuālu tieksmju, nekā konkrēta, lasīju visādas visu veidu homoseksuālu tematiku piesātinātas mangas. tā lūk lekcijas laikā gremdējos atmiņās un jutos ļoti apmierināta, ka tādējādi es laicīgi un ļoti viegli ieguvu tādu habitus, kas pieļauj visu veidu seksuālās orientācijas kā pieņemamas un normālas.
protams gan, ka tas varētu nebūt vienīgais un galvenais normalizācijas cēlonis, hahahah.