šodien biju pie vinetas - iepriekšminētās grūtnieces (nu, nosacīti pie. biju rajōnā un pieturā, un gala beigās arī pie mājas pagalma, jo iekšā gulēja mazākais dēls, ko pamodināt nebūtu prātīgi, un pie mājas durvīm liels un skaļš suns). dabūju atpakaļ savus cimdus, apmaiņā aizvedu viņai auzu pārslas, griķus, zivju konservus, šokolādes sviestu, žāvētas aprikōzes un plūmes, kā arī hematogenu un soļanku burciņā. satiku vecāko no bērniem, kas bija paņemts līdzi, uzzināju, kur viņa dzīvo un ka viņai patīk žurnāls leģendas, par kura diviem rakstiem viņa man daudz stāstīja un beigās pat parādīja pašu žurnālu.

tā ir tik jocīga, jocīga sajūta. šķiet, ka mums tā kā būtu jātiekas vēl, jo viņa mani uzaicināja uz tēju. bet man ir mazliet skumji un mazliet neērti to visu darīt, jo man ir kauns, ka man visas tās lietas ir, nu, piemēram, žāvētas aprikōzes, un viņai nav, un man ir arī kauns par to, ka mēs runājam dažādos līmeņos par dažādām lietām, un man brīžiem ir jāizliekas par to, kas es īsti neesmu, lai varētu būt patīkams sarunu biedrs. par antropolōģiju, katrā ziņā, mēs nerunāsim.
bet varbūt par bērnkopību gan, tas varētu būt prātīgi - šai jomā viņa būtu daudzkārt izglītotāka par mani un es varētu justies labāk.