nora aizbrauca mājās un es paliku depō ar domu, ka varbūt izdosies pakomunicēt ar anthro otrkursnieku, kurš, kā izrādās, spēlē grupā. protams, izgāšanās pilnībā, jo es biju pārāk kautrīga, lai operatīvi izdomātu, kā to lai dara, un ko gan lai (neskaitot hey-i-felt-like-i-want-to-talk-to-you-but-have-no-idea-what-exactly-i-should-say) es viņam saku, kā rezultātā bija skaidrs, ka viņam tur ir miljōns draugu, ar kuriem jaunēklis dosies uz kādu citu ballītes vietu, tāpēc es vienkārši apģērbos un gāju prom, apsēdos uz tuneļa betōnmalas vietā, kur varēju redzēt gan mēnesi, gan pulksteni, un pūtu burbuļus, jo līdz nakts transportam bija jāgaida vēl 45 minūtes.

es jutos tizla, neveikla un mazliet nošņurkusi.

tad man kļuva mazliet vēsi un es iedomājos, ka varbūt man uz kartes vēl ir tik mazliet naudas, lai nopirktu vienu čīsburgeru, kamēr gaidu transportu, un es devos uz pieturu. bankomātā uzzināju, ka kartē ir 1,12 Ls un apmierināti tuvojos maķīša kasei, kad mani uzrunāja grūtniece ar mugursomu un jautāja, vai nevaru viņai izpalīdzēt ar kādu naudiņu, jo viņa netiek mājās, ka viņa var man iedot pasi (as in, pēc tam varu nākt atprasīt naudu un atdot pasi, laikam).

liktenis, man šķiet, ka tieši labticīgā es satiku tieši viņu tieši tad tieši tur. atstāju sev pūces latu nakts transportam, visu pārējo skaidro naudu atdevu viņai, un, tā kā viņa minēja, ka ir ļoti nosalusi un izsalkusi, par savu kartesnaudu nopirku kāroto čīsburgeru, kurā mēs dalījāmies. uzzināju, ka viņai mājās ir vēl divi bērni un uz centru viņa braukusi satikt bērnu tēvu, lai dabūtu kādu naudiņu, jo vēl nav ieskaitīti bērnu pabalsti, but he never showed. viņa šķita tik patiesa, es ticu, ka nemeloja. vienā brīdī viņa tā kautrīgi un neuzbāzīgi ieminējās, ka, ja varu un gribu vēl palīdzēt, varbūt rīt varu palīdzēt sagādāt ēdienu bērniem - paņēmu viņas telefōna numuru un ceru, ka rīt tētis piekritīs man ātrāk piešķirt naudiņas, lai es varu nopirkt kaut ko labu un sātīgu un aiziet līdz arkādijas parkam, kur viņa dzīvojot, un atdot to.

kad atbrauca mans autōbuss, iekāpu tajā, secināju, ka man ir ļoti silti, tāpēc izkāpu no tā, lai iedotu viņai savus cimdus. es nezinu, varbūt es esmu stulba, bet man šķiet, ka ir nozīme visam pēdējā laikā notikušajam. dzīve man dod iespēju, un es to pieņemu, es gribu palīdzēt gan draugiem, gan svešiem ļaudīm, ja rodas šādas situācijas. es ceru, ka es caur to daru labi, nevis slikti.