šodien atkal sapņoju bēdīgu sapni, pie manis vecāku dzīvoklī bija ciemos dažādi ļaudis, atceros, ka viens no tiem bija sīlis, kurš bija tāds skumjš, es zīmju valodā (jo apkārt bija baigi skaļš) prasīju viņam, kas vainas, un viņš teica, ka viņa vectēvs esot atteicies maksāt skolas naudu, un tagad viņš vairs nevarēs turpināt mācīties. ballītes dalībnieki galvenokārt uzturējās manā un brāļa vecajā divstāvu gultā, un man nācās vairākkārt skaidrot matīsam, ka augšējā gulta nekur neturas, ir vnk iespiesta starp skapjiem, tāpēc tur NEVAR lēkāt (tā ir patiesība, mūsu divstāvu gulta bija ļoti īpaša. bet toties zaļa). vēl ar sīli mēs kādu brīdi kaut ko diskutējām par viņa problēmjautājumiem un ko tad tagad darīt, un man gribējās ieteikt, lai paņemt kkādu sms kredītu (hah), jo palicis taču tikai vairs viens gads, bet tad viņš sastrīdējās ar kādu no citiem apkārtesošajiem un palika ļoti dusmīgs un teica, lai neviens ar viņu vairs nerunā, jo viņš nezinot, ko var tam izdarīt. tas mani šausmīgi apbēdināja, jo sabojāja visu ballītes noskaņu, es gulēju kā skolas laikos ar elkoņiem uz galda un klusiņām raudāju pati sev piedurknē, līdz (laikam) aizmigu. kad pamodos, viss dzīvoklis bija šausmīgi piedirsts, divstāvu gulta pazudusi, izmētātas visādas kastes, citas saplēstas, citas nē, tualetē kāds bija nolauzis un aizdambējis podu, un no poda bija kaut kā dzīvoklī iekļuvuši mazi krokodīli (apmēram 7-10cm gari), kas skradīja apkārt. es biju briesmīgā šokā un arī visai nobijusies, sāku mīdīt tos krokodīlus un kliegt tiem cilvēkiem, kas tur vēl bija palikuši, ka viņi visi ir idiōti, jebkurā brīdī var pārrasties mani vecāki, kā viņi varēja pieļaut, ka kaut kas šitāds notiek? un tieši tajā brīdī pie durvīm zvanīja mani vecāki un ieradās mājās. tad man nācās viņiem visu skaidrot, es ļoti raudāju un teicu, ka man nebija ne jaumas, ka šitā notiks. bet viņi nemaz nebija dusmīgi, un tētis pat teica, ka tūliņ ķersies klāt kaut kādiem sakārtošanas darbiem, paņēma kartōna kasti, uz kuras pakāpties, un rāpās augšā, lai aizsniegtu kaut kādu plauktu. es viņam teicu, lai tā nedara, jo kartōna kaste ir ļoti neizturīga un var saplīst, un tad viņš nokritīs, bet viņš mani ignorēja, es turpināju to teikt arvien skaļāk un skaļāk, kamēr tā kaste jau gandrīz sāka plīst, jo tētis tur stāvēja virsū, man bija nenormāli bail, ka viņš nokritīs, jo es zināju, ka tad notiktu kaut kas ļoti, ļoti slikts, un es kliedzu kā pilnīgi nenormāla KĀP TAČU NOST NO TĀS KASTES!! viņš pagriezās ar seju pret mani un paskatījās uz mani tā, it kā tikko būtu mani pirmoreiz ieraudzījis vai sadzirdējis