normāls piektdienas vakars, dzeršu vīnu ar umbertō ekō, tītara salāti jau apēsti, nav neviena, kam varētu zvanīt, nav neviena, kurš zvanītu man, aoife mannix arī vēl neatbild uz ēpastu
toties saņēmu vēstuli ar diviem dzejoļiem no ivara šteinberga, tas bija dienas priecīgākais notikums, ar tiem arī iesākšu vakaru, pirms atkal pievērsties umbertō
šonakt sapņoju ļoti bēdīgu sapni, biju savās lauku mājās kopā ar cilvēkiem, ar kuriem gribētu draudzēties, bet mēs esam labākajā gadījumā vairāk vai mazāk attāli paziņas. man ļoti gribējās būt draudzīgai, bet nekas nesanāca, un es jutos ļoti vientuļa un izgāzusies. tāda arī pamodos, tāda arī pavadīju visu dienu.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on September 2nd, 2011 at 11:30 pm
friday, friday