šodien sapņoju trakas lietas. vispirms bija tā, ka daudziem cilvēkiem bija tādi "hologrāfiskie mājdzīvnieki", vismaz tā tie tika raksturoti, likās ļoti kā īsti, bet varēja mainīt izskatu uz dajebko. man arī viens tāds bija un viņu sauca princis, vienīgā problēma bija, ka viņš savu izskatu mēdza mainīt patstāvīgi, un tad es nesapratu, ka tas ir viņš. tajā pašā sapnī es kaut kur gāju, kad mani uz ielas apstādināja tāds mazs, mazs puika uz divriteņa. es jautāju, ko viņš grib, bet viņš man deva naudu. es tākā samulsu, un tad viņš tādā briesmīgā bruklinas akcentā, nu, kā tādiem tizliem gangsteriem, un, izbolījis acis, teica "WHAT?! so i'm attracted to you, alright!" un tad es sapratu, ka viņš grib man maksāt par seksu un es biju šokā. prasīju, cik viņam gadu, bet tā arī neuzzināju, vai viņš bija vnk punduris, vai arī tiešām kkāds, err, jocīgs. pēc tam es nez kāpēc braucu ar svešu mašīnu, kura bija paredzēta laikam ļoti mazam cilvēkam, jo sēdeklis bija ļoti tuvu pedāļiem, pie tam, tur bija sabāztas visādas mantas un es nevarēju atrast un nospiest bremzes. arī gandrīz pazaudēju savu hologrāfisko zvēru atkal, jo, kad izkāpām, apkārt bija visādi kaķi un skrēja pie manis, un es nevarēju sarast, ir vai nav tas manējais. mašīnā bija rotaļlieta pērtiķis, tas nez kāpēc ļoti palicis atmiņā.
un tad man bija briesmīgs, briesmīgs otrs sapnis, kur man zem ādas dzīvoja kaut kādi riebīgi kukaiņi ar ūsām, un es viņus vilku ārā un šķaidīju pret galdu. viņus varēja atrast, jo bija uzpampums, un ārā astītes gals, tāds kā melns sariņš, aiz tā vajadzēja saņemt un raut ārā. tas bija briesmīgi pretīgi, un viņu bija daudz, lielāki, mazāki, galvenokārt man rokās, bet bija arī viens liels, garš sānā. tagad vienīgi domāju, cik jocīgi, ka tas tā nemaz baigi nesāpēja, lai gan viņi tur spirinājās un locījās un negribēja tikt izrauti un nogalināti.
un tad man bija briesmīgs, briesmīgs otrs sapnis, kur man zem ādas dzīvoja kaut kādi riebīgi kukaiņi ar ūsām, un es viņus vilku ārā un šķaidīju pret galdu. viņus varēja atrast, jo bija uzpampums, un ārā astītes gals, tāds kā melns sariņš, aiz tā vajadzēja saņemt un raut ārā. tas bija briesmīgi pretīgi, un viņu bija daudz, lielāki, mazāki, galvenokārt man rokās, bet bija arī viens liels, garš sānā. tagad vienīgi domāju, cik jocīgi, ka tas tā nemaz baigi nesāpēja, lai gan viņi tur spirinājās un locījās un negribēja tikt izrauti un nogalināti.
nošķaudīties