elsbergi ir ļoti atšķirīgi, tas ir viens ļoti svarīgs punkts.

klāvs, protams, ir brīnišķīgs, to būtu grūti noliegt, un kad faktam, ka viņa dzejas tehnika bija izcili izkopta un arī vēstījumi tur tādi tieši pietiekami dziļi un arī, slikts vārds varbūt, bet šobrīd liekas, ka labāku neizdomāšu - dumpīgi, lai tos spētu novērtēt gan vēl padomjulaika ļaudis, gan arī visādi mūsdienu jaunieši un nejaunieši, vēl pievieno visu romantizēto padomju varas upura lomu, sanāk leģenda. bet tas ir kaut kas tāds, kur nekad nebūs vairs nekā jauna. kur ir tā druska, kas ir, kura ir lielākoties laba un baudāma, bet tas arī viss. to vairs nevar sabojāt. līdz ar to, ir tā mazliet sarežģīti kaut cik veiksmīgi salīdzināt to ar kaut ko, kas ir tagadējs, jo konteksts pavisam cits un dzeja jau tomēr ir ļoti piesaistīta kontekstam, gribam vai negribam, pat tā, kas paliek kā mūžīga vērtība, par ko jūsmo arī vēl gadiem pēc tam.

jānis savukārt man no sākuma, kad pirmoreiz izlasīju kaut kur kādu kopu, man ne sevišķi patika. bet tad es satiku viņa grāmatiņu un sapratu, ka tas vienkārši ir tas variants, kur ir konkrēti dzejoļi, kas mani ne sevišķi uzrunā, bet noskaņas radīšana viņam labi padodas. nezinu, varbūt skanēs smieklīgi, bet kaut kāda iemesla dēļ man jānis elsbergs asociējas ar sniegpārsliņu, heh. tie teksti tādi... ar tādu caurspīdīguma sajūtu. ne visur, bet vienmēr jau ir tā, ka no autõra kaut kas arī nepatīk.

es nezinu,ja godīgi, es neesmu īsti piemērots cilvēks, lai runātu par dzeju tādā sakarīgā un intelektuālā, apspriedīgā formā, man tas kaut kā nesanāk, vismaz man tā šķiet, nespēju neko jēdzīgu noformulēt. varētu aizņemties nopietnos, īstos jēdzienus, runāt par visiem tehniskajiem paņēmieniem, vai par tēmām, vai par vēl kaut ko, bet man, kad es tā izdaru, gala rezultāts vienmēr šķiet tukšs, pliekans un neko neizsakošs. un šausmīgi neveikls, ha.