pēdējo reizi gāju gulēt pēc pēdējā laika kritērijiem diezgan sen, vakardienas sešos no rīta, un tad cēlos ap divpadsmitiem, šonakti lielākoties pavadīju beržot grīdas dzīvoklī, no kura izvācos pirms vairāk nekā pusgada, to beršanu es darīju pēc tam, kad biju noskatījusies Let's play Catherine pēdējās ~16 daļas.
un tagad man ir tā maģiskā I AM INVINCIBLE sajūta, kas bieži nāk komplektā ar nelielu pavisamnegulēšanu, kad es jūtos sprigana un varena, reiz tas pat vainagojās no bezapziņas dzīlēm iznirušā domā, ka "man nekad vairs nebūs jāguļ!". protams, kādu stundu pēc šīs domas es toreiz aizmigu, un nepavisam neuzticos šai eifōriskajai sajūtai, kādas vidusskolā bija pa pilnam. bet - ja es ilgi neguļu (un dažreiz arī tad, ja guļu, bet nepietiekami kvalitatīvi vai kā tā) man pietrūkst manu sapņu - pēdējā, ko atceros, es biju zinātnieks amazōnes džungļos un mēģināju nodrošināt iztiku un plašās pasaules respektu vietējām nārām, kuras bija smuki brūnas, tādā krāsā, kā dienvidamerikas indiāņi, apmēram, bet ar dažādiem toņiem. es viņām piedāvāju turpat amazōnes krastā atvērt suši bāru. es biju pārliecināts, ka tas izdosies. nāras klausījās mūziku austiņās no aifouniem arī peldot zem ūdens.
pie tam, es šodien plānoju sevi atalgot un arī apsolīju brālim, ka vakarā mums būs lotrō ballīte. un es zinu, ka, ja nepagulēšu, nespēšu pieklājīgi skatīties datōra ekrānā. tāpēc - ardievu i-am-invincible sajūta, esi sveicināta es-esmu-želejas-konfekte-vai-mandeļu-cep
un tad es vēl palasīšu dzejoļus no divām sen iekārotām un beidzot nopirktām dzejoļu grāmatiņām (jo MR nevajadzēja kontrastvielu, tātad es nosacīti ietaupīju naudu un varēju tās atļauties, ha!), un tad vēl pēc tam iegrimšu maģiskā pasaulē, kur man ir spēks un vara, un var pelnīt naudu no nosistiem dzīvniekiem savācot viņu ādas, hahā.
un tagad man ir tā maģiskā I AM INVINCIBLE sajūta, kas bieži nāk komplektā ar nelielu pavisamnegulēšanu, kad es jūtos sprigana un varena, reiz tas pat vainagojās no bezapziņas dzīlēm iznirušā domā, ka "man nekad vairs nebūs jāguļ!". protams, kādu stundu pēc šīs domas es toreiz aizmigu, un nepavisam neuzticos šai eifōriskajai sajūtai, kādas vidusskolā bija pa pilnam. bet - ja es ilgi neguļu (un dažreiz arī tad, ja guļu, bet nepietiekami kvalitatīvi vai kā tā) man pietrūkst manu sapņu - pēdējā, ko atceros, es biju zinātnieks amazōnes džungļos un mēģināju nodrošināt iztiku un plašās pasaules respektu vietējām nārām, kuras bija smuki brūnas, tādā krāsā, kā dienvidamerikas indiāņi, apmēram, bet ar dažādiem toņiem. es viņām piedāvāju turpat amazōnes krastā atvērt suši bāru. es biju pārliecināts, ka tas izdosies. nāras klausījās mūziku austiņās no aifouniem arī peldot zem ūdens.
pie tam, es šodien plānoju sevi atalgot un arī apsolīju brālim, ka vakarā mums būs lotrō ballīte. un es zinu, ka, ja nepagulēšu, nespēšu pieklājīgi skatīties datōra ekrānā. tāpēc - ardievu i-am-invincible sajūta, esi sveicināta es-esmu-želejas-konfekte-vai-mandeļu-cep
un tad es vēl palasīšu dzejoļus no divām sen iekārotām un beidzot nopirktām dzejoļu grāmatiņām (jo MR nevajadzēja kontrastvielu, tātad es nosacīti ietaupīju naudu un varēju tās atļauties, ha!), un tad vēl pēc tam iegrimšu maģiskā pasaulē, kur man ir spēks un vara, un var pelnīt naudu no nosistiem dzīvniekiem savācot viņu ādas, hahā.
nošķaudīties