man skapī vietā, kur es vairs nedzīvoju, stāv zīdaiņu apģērbs. ne daudz, bet pāris articles of clothing jau salasījušies. es nekad nesaprotu, cik tieši nenormāli ir, ieraugot kaut ko absolūti burvīgu un, piemēram, nocenotu, es, lai gan apzinos, ka bērni vēl tuvākajā dzīves laikā nav opcija, tomēr ļoti, ļoti gribu to iegādāties. lai gan - tas taču ir daudz izdevīgāk, kaut kādas tādas lietas sakrāt over time, kamēr ir nauda, nevis vienā brīdī attapties, ka gaidāmi pēcnācēji un jāiztērē milzīgi naudas apjomi, lai nodrošinātu tos ar pirmās nepieciešamības lietām. labi, bērnu ratiņus es nepirktu, bet visādus tur rāpulīšus, pidžāmbiksiņas un kurpītes, kāpēc ne?
tagad es iedomājos, cik irōniski būtu, ja es, piemēram, nomirtu, tā arī neuzražojusi pēcnācējus, un tās lietas paliktu. ja man būtu izvēle, drošvien novēlētu mantojumā norai, man šķiet. viņa varbūt spētu novērtēt.

šodien atkal sēdējām ar tēti, dzērām vīnu un runājām par Latvijas politiku, jauno vilni, grāmatām, nu, tādas ikdienišķas saprātīgās sarunas. katru reizi man kādā tādas komunikācijas laika brīdī rodas maģiska sajūta, tāds ļoti omg, omg, this is really happening. man patīk, ka mums ir, par ko runāt. man patīk, ka tētis zina tik daudz visa kā, un es tad varu kaut ko no tā uzzināt un arī šo to iestarpināt no sevis kā pilnīgi līdzvērtīgs sarunu biedrs. es esmu sajūsmā, ka esmu izaugusi pietiekami lielā vecumā un saprāta līmenī. vismaz dažās jomās.