šodiena bija tik gara diena.

no rīta ilgi nevarēju pieslēgties realitātei, jo nosapņoju garu, intensīvu un reālistisku sapni, kurā okeānā/jūrā dzīvoja kaut kāda attīstītāka rase, tā kā citplanētieši, tā kā nē, kas laiku pa laikam no turienes izsūtīja kādu peldošu un lidojošu kuģi, ar kuru pieveda kādas tehnoloģijas un resursus, bet arī savāca cilvēkus. un sapnī es piekritu, lai mani savāc, jo laikam taču cerēju no tās zemūdens pasaules izdabūt ārā kādus noderīgus labumus savai sauszemes kopienai, taču, nonākusi tajā citas rases valstībā, sapratu, ka esmu principā kļuvusi par viņu ķīlnieku. izdomāju stratēģiju - izlikos, ka zemūdens spiediena dēļ esmu vārga un miegaina, un bieži (tēloju, ka) zaudēju samaņu, lai īstajā brīdī, kad nepievērsīs uzmanību, varētu izbēgt. un tad šai pašā zemūdens valstībā klausījos savdabīgu simfoniskā orķestra koncertu, kuru diriģēja kāda radība, kuras seja bija projekcija, un vienas rokas vietā bija šķēres, bet otras - pulksteņa rādītājs.