izlīdu no gultas, izslēdzu gaismas, uzgriezu mūziku un dejoju sev par prieku, vienubrīd skatījos ēnā uz sienas, kas radās no datōra ekrāna gaismas,
tajā ēnā es izskatījos pēc biedējoša citplanētieša ar briesmīgi tievām rokām un ar kājām, kas īsti neturas klāt ķermenim, klausījos lyrics,
shame, such a shame, I think I kind of lost myself again

tikai pēc tam iečekoju, ka tieši tā dziesma, kurā es vēroju savu kroplīgo ēnu saucās dissolved girl



tagad suns nez kāpēc laiza man muguru, apmēram lāpstiņas rajōnā, nez, no kurienes viņai tāds draudzīgums
man jau patīk